Bez kritikas nogrimsim

Kritiķa viedoklim ir jābūt autoritatīvam - pamatotam, bet tāds var būt tikai ļoti izglītotam, inteliģentam cilvēkam, nevis vienkārši censonim un uzņemīgam caursitējam. Ja par literatūras kritikas nominanti tiek izvirzita SS , bet Šļapins tiek nodēvēts par rakstnieku un filosofu - tad skaidrs ir tas, ka viss ir mainījies - nu nav ko gaidīt , ka cepts ailis sāks knābāt. Nesāks, mīļie, nesāks.

Bez kritikas nogrimsim. Ar kritiku kopā, kāda tā ir, arī. Ar mūzikas kritiku, kurā dominē Inese Lūsiņa. Ar pieļāvumu, ka operu uzvedumus recenzē režijas arheoloģes. Ar teātra kritiku, kuras spozme ir svešvārdi, ar aktiermeistarības procesu un redzēto izrāžu neizpratni emocionālā līmenī, toties it kā rēbusu "atkošanas" spējām un it kā itelektuāliem dziļumiem, režijas, interpretācijas pārslavināšanu, autoru atstājot kā pakārtotu vērtību... Pārsteidz tematisku rakstu neesamība, piemēram, par skatuves runas totālu degradāciju, mikrofonizāciju ( visas zemes elektrifikāciju), izslēdzot tādus elementus kā fonētika, artikulācija. ir gan raksts- citātu kompilācija kroderā.lv, kam it kā jāattaisno runas pedagogu neprofesionalitāte un nevarība, visu vainu uzgriežot "zemeslodes sasilšanas procesiem". latviešu dramaturģijas nicināšana, piemēram Mārtiņa Zīverta lugās atrodot vienīgi daudzvārdības vainu. Tēlotājmākslas kritikā jaušu savējo bīdīšanu un it kā jau modernās mākslas glorifikāciju, kas

Toms Čevers teic, ka katram ir savs stils. Par post NAV. Ja nogriež artiķeļu virsgalvjus, ne nieka neatminēsi, kurš driķējis. Vismaz 2 no izvēlētajām autoritātēm ir diskutablas. Ne tādēļ, ka slikti raksta, bet gan tāpēc, ka lokās un piesavinās uzpūtību. Dies nedod, viņas redzēt kadrā. Arī Toms jau sapratis, ko minēt, bez kā var iztikt.