Saulainajā dienā pāri jaunatklātajam tiltam plūda cilvēku straumes. Autosatiksme pa tiltu, kura būve izmaksājusi 182 miljonus eiro (gandrīz 128 miljonus latu), atklāta pirmdien.
Diskusijas par šā tilta nepieciešamību turpinājās gadiem ilgi. 2004. gadā UNESCO pasaules mantojuma objektu skaitā tika iekļauts 18 kilometrus garš Elbas ielejas posms, kas ietvēra Drēzdenes centru, baroka pilis, dārzus, mežus un pļavas, augstu novērtējot šīs vietas unikālo kultūrainavu, kas neskarta bija saglabājusies cauri gadsimtiem un iedvesmojusi daudzus ievērojamus māksliniekus un rakstniekus, vienlaikus liecinot par cilvēka spēju dzīvot saskaņā ar dabu.
Tomēr drīz vien organizācijai to nācās ierakstīt apdraudētā mantojuma sarakstā, aicinot Vāciju atrast alternatīvu modernajam tiltam - vai nu izstrādāt citu projektu, vai arī izšķirties par zemūdens tuneļa būvi.
2005. gadā divas trešdaļas drēzdeniešu referendumā atbalstīja ideju par tilta celtniecību, cerot, ka tas ļaus būtiski uzlabot satiksmes situāciju pilsētā. Divus gadus vēlāk Drēzdenes tiesa, izskatot vides aizsardzības organizāciju prasību, aizliedza sākt tilta būvniecību pār Elbu aizsargājamā ielejas posma vidusdaļā, tomēr augstākas instances tiesa vēlāk to atkal atļāva. Ierosinājums par zemūdens tuneļa būvi tika noraidīts, atzīstot, ka tas nodarītu vēl lielāku kaitējumu dabai.
Vides un kultūrainavas aizstāvji vēl ilgi turējās pretī tilta būvdarbiem. Neraugoties uz policijas pūliņiem viņus izklīdināt, aktīvisti centās pasargāt no nociršanas kokus iecerētajā būvlaukumā, vairāki no viņiem mēnesi nodzīvoja kāda divsimt gadus veca dižskābarža zaros.
Tomēr būvdarbi netika pārtraukti, un 2009. gadā UNESCO Pasaules mantojuma komiteja nolēma neatgriezeniski svītrot Drēzdenes Elbas ieleju no Pasaules mantojuma saraksta.