Labdien – teātra un kino režisors Kirils Serebreņņikovs sniedz roku un saka latviešu valodā ar mazu akcentu, kad tiekamies Latvijas Nacionālā teātra direktora Ojāra Rubeņa kabinetā. Kirils Serebreņņikovs ir Nacionālā teātra draugs. 2009.–2010. gada sezonā viņa izrāde Mirušās dvēseles tika atzīta par labāko iestudējumu Latvijas teātros. 2011.–2012. gada sezonas Spēlmaņu nakts nominācija – Gada režisors par izrādi Voiceks. Nākamā gada sākumā Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Kirila Serebreņņikova iestudējums Raiņa sapņi.
Jau divus gadus viņa brīvības teritorija ir paša reformētais bijušais Maskavas Gogoļa teātris, tagad – Gogoļa centrs, iecienīta jauno intelektuāļu pulcēšanās vieta. Septembrī uz Nacionālā teātra skatuves notika Gogoļa centra viesizrādes – Latvijas publikai tika piedāvāts Kirila Serebreņņikova un franču režisora Dāvida Bobē uzvedums Metamorfozes un Vladislava Nastavševa iestudētā Mēdeja ar Gunu Zariņu titullomā.
Kā, jūsuprāt, Metamorfozes uzņēma Rīgas skatītāji? Ko jums nozīmē šīs viesizrādes?
Izrādei bija lieli panākumi. Skatītāji aplaudēja un sauca "bravo!", daudzas reizes izsauca aktierus. Tas šeit nenotiek bieži. Biju uztraucies, ka būs citādi, tāpēc esmu ļoti priecīgs. Mēs esam atbraukuši pie draugiem, pie mums draudzīga teātra, kurā es strādāju ne jau pirmo gadu. Tā ka viss ir ļoti komfortabli.
Ja mēs runājam par skatītāju mentalitāti, piemēram, Francijā, kur Metamorfozēm bija lieli panākumi, un Latvijā – kādas ir atšķirības?
Visur ir atšķirīga publika. Ar to arī pasaule ir skaista. Mēs visi esam atšķirīgi, un visās zemēs ir atšķirīga reakcija. Latviešiem sava, frančiem sava. Šeit bija atnākusi tāda apgaismota pilsētas inteliģence. Francijā bija ļoti daudz jauniešu. Spēlējām 1500 skatītāju lielā zālē, tur bija daudz cilvēku. Rīgā – crème de la crème.
Undīnes Adamaites interviju ar Kirilu Serebreņņikovu lasi 9. oktobra KDi!