Trīs daļās aculiecinieki stāsta par sieviešu un bērnu izsūtīšanu uz attāliem Sibīrijas nostūriem, dzīvi Gulaga nometnēs, organizēto pretošanos padomju okupācijai un aukstā kara sākumu.
"Neviens nekad nav ticis notiesāts par padomju varas noziegumiem pret cilvēci. Putina Krievijā Staļina pagātne atkal tiek paslaucīta zem tepiķa, tāpēc man ir tik svarīgi saglabāt stāstus, kas mums bija apslēpti aiz dzelzs priekškara. Tie ir jāuzklausa, lai palīdzētu veidot pareizu historiogrāfiju," savu galveno motivāciju šīs fotogrāmatu triloģijas radīšanai atklāj Klaudija Heinermane.
Projekta īstenošanas laikā fotogrāfe daudzkārt apmeklēja Baltijas valstis, lai ierakstītu četrpadsmit pretošanās kustības dalībnieku iespaidīgos dzīvesstāstus. Viņa iedziļinājās arhīvu materiālos un klejoja pa plašajiem mežiem, kas tik ilgi bija daudzu nacionālo partizānu slēptuve. Grāmatā Sibīrijas trimdinieki – brīvības cīnītāji apkopoti astoņu Latvijas brīvības cīnītāju – Ernesta Rudzrogas, Birutas Rodovičas, Hildas Miezītes, Imanta Grāvīša, Jāņa Zemanta, Lidijas Lasmanes, Martas Vuškānes un Mihalīnas Supes – dzīvesstāsti.
Autores stāsts
Klaudija Heinermane (dzimusi 1967. gadā Izerlonā, Vācijā) studējusi tēlotājmākslu un dokumentālo fotogrāfiju. Šobrīd viņa ir ārštata fotogrāfe, kas dzīvo Delftā, Nīderlandē. Galvenokārt pievēršas ilgtermiņa dokumentāliem projektiem un mūsdienu vēstures problēmām, kā arī genocīdam un kara sekām. Klaudija Heinermane līdz šim ir izdevusi septiņas fotogrāmatas un piedalījusies daudzās publikācijās gan Nīderlandē, gan ārvalstīs. Fotogrāfes darbi ir atrodami dažādās kolekcijās un tikuši eksponēti vairākos muzejos.
2015. gada novembrī viņa izdeva savu godalgoto fotogrāmatu Vilku bērni. Pēckara stāsts (Wolfskinder. A PostWar Story). Septiņus gadus fotogrāfe strādāja pie projekta Sibīrijas trimdinieki, kurā ietvertie darbi 2023. gadā tika izstādīti Nīderlandes fotomuzejā Roterdamā. No 2020. līdz 2023. gadam viņa izdeva visas triloģijas daļas, kas novērtētas ar balvām Vācijā un Nīderlandē. 2024. gada februārī Klaudija Heinermane tika apbalvota ar Igaunijas Republikas Māras Zemes Krusta ordeni.
Izdzīvojušo spēks
"Šonedēļ mēs pieminējām ļoti skumju 75. atceres gadadienu kopš masveida deportācijām 25. martā. To mērķis bija iznīcināt pretošanos padomju režīmam. Diemžēl vēsture var atkārtoties. Šodien Ukraina cīnās par savu neatkarību pret Krievijas agresiju. Tūkstošiem ukraiņu bērnu ir tikuši prettiesiski aizvesti prom no savām mājām un ģimenēm. Bet esam iemācījušies, ka režīms nevar salauzt cilvēku nelokāmo garu. Es vēlos paust savu apbrīnu masu deportācijās izdzīvojušajiem. Jūsu spēks ir atstājis neizdzēšamu nospiedumu, un jūsu spēks turpinās iedvesmot nākamās paaudzes," fotogrāmatas atklāšanā teica Nīderlandes Karalistes vēstniece Klaudija Magdalena Njo Pīterse un citēja Lidijas Lasmanes vārdus: "Dzīvē ir tikai viena patiesi nozīmīga lieta – izvēle darīt labu. Un mums vienmēr ir šī izvēle."
"Klaudijas Heinermanes fotoizstāde un triloģija ir fundamentāls ieguldījums Latvijas un Baltijas valstu vēstures dokumentēšanā un komunisma noziegumu atmaskošanā. Ir svarīgi, ka par mūsu vēsturi stāsta citi Eiropas tautu gaišākie cilvēki. Tāpēc, ka viņus lasītāji pazīst un viņiem uzticas. Esmu pārliecināta, ka Klaudija Heinermane, intervējot Baltijas valstu politiski cietušos cilvēkus, viņu stāstījumos saklausīja nianses un ievēroja detaļas, kuras mums, kas esam to piedzīvojuši, varbūt pat ir paslīdējušas garām. Tāpēc, ka mēs savus stāstus redzam no iekšienes. Tāpēc, ka tie ir daļa no mums," uzsver Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, kura par savu uzdevumu ir izvirzījusi "palīdzēt ierakstīt dzelzs priekškara vēsturi Eiropas kopējā vēsturē". Tas ir prasījis daudzu cilvēku neatlaidīgu darbu, lai 20 gados Eiropas politiskajā un akadēmiskajā elitē radītu izpratni par mūsu patieso vēsturi, jo, Sandras Kalnietes vārdiem sakot, mums uzvarētāji – Padomju Savienība – bija ļaunie". Viņasprāt, tieši tāpēc fotogrāfes darbs ir tik nozīmīgs, jo "palīdz saliedēt Eiropas vēsturi".
Sabiedrības rētas
"Pirms desmit gadiem, kad Lietuvā strādāju pie cita projekta, es bieži dzirdēju par deportācijām uz Sibīriju. Tas mani aizskāra. Skolā es mācījos par Gulaga sistēmu, bet nekad nebiju dzirdējusi, ka uz nomaļām vietām izsūtīja arī tik daudzas mātes ar bērniem. Apmeklēju Viļņā, Rīgā un Tallinā vairākus muzejus, lai vairāk izstudētu šo vēsturi. No uzzinātā par deportāciju apmēriem, kas izpostīja tik daudzas ģimenes un atstāja dziļus ievainojumus un rētas sabiedrībā, mani pārņēma šausmas. Es izjutu kaunu, ka es un daudzi citi Rietumos zinājām tik maz par šo vēsturi," stāsta Klaudija Heinermane. Viņa uzsāka šo projektu 2016. gadā ar pārliecību, ka "jūsu vēsturei ir jābūt mūsu kolektīvās atmiņas daļai". Tajā laikā fotogrāfei bija nodoms veidot vienu grāmatu, bet pētījumu laikā, dzirdot tik daudzus stāstus, kuri ir pelnījuši, lai tos dzirdētu, grāmata izauga līdz triloģijai. "Un arī trīs grāmatas nav pietiekami, lai izstāstītu šos stāstus," secina Klaudija Heinermane.
Triloģijas pirmā daļa atklāj sešu izdzīvojušo lietuviešu liecības. To, kuri kā bērni bija izsūtīti aiz polārā loka pie Laptevu jūras. Šeit apkopotas 3000 izsūtīto ciešanas, kuriem mīnuss piecdesmit grādu aukstumā bez ēdiena un silta apģērba bija jārūpējas par Ļenas upes zivsaimniecības uzplaukumu. Otrā daļa, kuras vāku rotā Lidijas Lasmanes pelēko acu skaidrais skatiens, ir veltīta brīvības cīnītājiem pret padomju okupācijas režīmu.
Triloģijas trešā daļa ir balstīta uz igaunietes Marju stāstu, kuras tēvu 1945. gadā izsūtīja uz Gulaga nometni Kazahstānā, bet pati ar mammu nonāca Dienvidsibīrijā pie Kazahstānas robežas, kur 1953. gada 12. augustā Marju bija lieciniece veiktajam ūdeņraža bumbas sprādzienam. Fotogrāfe devās uz Kazahstānu, lai vienlaikus pētītu Gulaga nometņu pēdas un testa kodolsprādzienu vēsturi Semipalatinskas poligonā, meklējot kopīgas sakarības. Savulaik kartē neiezīmētajā un slēgtajā Kurčatovā Klaudija Heinermane runājusi gan ar kodolizmēģinājumos iesaistītajiem darbiniekiem, gan vietējiem iedzīvotājiem, kuri no bērnības atceras zemestrīces sajūtas un skaistās, bet baisās atomsēnes aprises debesīs.
Īpaši saviļņojošu mirkli fotogrāfe piedzīvojusi izstādes Sibīrijas trimdinieki atklāšanā Roterdamas fotomuzejā. Lietuvas un Igaunijas prezidenti, aiztaupot diplomātiskas runas, uzreiz, pētot fotogrāfijas, ir sākuši dalīties savos ģimenes stāstos. Tieši šajā brīdī Klaudija Heinermane sapratusi, cik vajadzīgs ir bijis viņas darbs un ka Baltijas valstīs patiešām grūti atrast kādu ģimeni, kuru izsūtīšanas traģēdija nebūtu skārusi personīgi.