Slavenais kritiķis Artemijs Troickis ir teicis, ka sliktāks par Eirovīzijas dziesmu konkursu ir tikai Jaunais vilnis. Gadskārtējais rituāls Dzintaru koncertzālē notika no 23. līdz 28. jūlijam. Šoreiz Jaunajam vilnim bija divi vadmotīvi – Raimonda Paula prombūtne pirmo reizi festivāla 11 gadu vēsturē un atteikšanās no vokālās fonogrammas zvaigžņu priekšnesumos. Agrāk dzīvajā dziedāja tikai konkursanti, taču, sākot ar šo gadu, arī viesmākslinieki ir spiesti piepūlēt balss saites un vairāk nodarbināt no botoksa injekcijām sastingušos sejas muskuļus.
Jaunais vilnis ir totāls mākslas darbs, vesela planēta ar savu estētiku, uzvedības normām un tēlu hierarhiju. Jaunā viļņa hermētiskā vide ir kā radīta Riharda Vāgnera Nībelunga gredzena iestudējumam – konkursā ir savi dievi, milži, nībelungi. Reinas meitu lomas ideāli piestāv krievu grupas Serebro dalībniecēm (sk. attēlu)… Šo koncepciju var attīstīt bezgalīgi.
Savās pārdomās par notikušo festivālu ar KDi dalās ietekmīgie mūzikas kritiķi no Maskavas – Mihails Margolis (strādā laikrakstā Izvestija, vada radioraidījumus, vairāku grāmatu autors) un Boriss Barabanovs (strādā laikrakstā Kommersant un Krievijas Pirmā kanāla televīzijas šovā Večernij Urgant).
Estrādes cilvēciskā seja
Mihails Margolis uzskata, ka Jaunais vilnis nav vieta, kurā notiek muzikālas revolūcijas: "Šis festivāls ir kļuvis par plenēru, kas katru gadu vienā un tajā pašā laikā notiek simpātiskā vietā. Šīs tradīcijas ir radījis nevis pats Jaunais vilnis, bet cilvēki, kuri to regulāri apmeklē, – viņiem patīk pavadīt nedēļu Jūrmalā."
No visiem šogad notikušajiem Jaunā viļņa koncertiem kritiķis izceļ komponista un dziedātāja Leonīda Agutina radošo vakaru, kurā dzīvajā skanēja ne tikai zvaigžņu balsis, bet arī instrumentālais pavadījums. "Tas bija mēģinājums parādīt, ka arī Krievijas estrādei ir cilvēciska seja un dažiem māksliniekiem vēl ir vēlme darīt kaut ko cienīgu. Šajā koncertā bija labs izpildītāju sastāvs, varēja redzēt, ka viņiem uz skatuves nebija garlaicīgi. Visi saprata, ko viņi dziedāja un kam. Iepriekšējos gados notika radošie vakari, kas bija veltīti komponistu patriarhu jubilejām. Tajos valdīja nejaušas izvēles un atlases atmosfēra – patriarhs nezina, kas piedalās viņa koncertā, savukārt tie, kuri dzied, līdz tam brīdim neko nav zinājuši par šo patriarhu. Tāpēc Leonīda Agutina mūzikas programma bija veiksmīgs atradums. Turpmāk festivāla norisi var atsvaidzināt, tikai piesaistot interesantus, oriģinālus vārdus," uzsver Mihails Margolis.
Mentalitāte nodrošina imunitāti
Latviešu auditorijas attieksmi pret Jauno vilni viņš vērtē kā neitrālu un vienaldzīgu, bet ne agresīvi noliedzošu: "Latviešiem ir eiropeiska mentalitāte, kas nodrošina normālu imunitāti pret visām šīm lietām. Pieļauju, ka viņi to uztver kā īslaicīgu uzliesmojumu vai lēkmi, kas ir jāpārdzīvo. Tas ir pasākums, kurā var strādāt, pieverot ausis un acis. Latvijas iedzīvotāji saprot, ka viņiem ir jāapkalpo cilvēki, kuri šeit ir ieradušies, un, ja viesi ievēro likumus, lai viņi šeit dzied, iedzer un uzkož. Ja viņi par to maksā, lai dzied, ko vēlas, – Jaunais vilnis taču īrē Dzintaru koncertzāli. Ja viesi nesit traukus un nedara neko sliktu, vai restorāna saimniekam ir jārūpējas par to, kādi tosti tiek teikti? Cilvēki ir atnākuši uz restorānu, viņi izklaidējas, dzied un spēlē – tas arī viss. Restorāns nodrošina apkalpi, saņem naudu, visi ir apmierināti, un paldies dievam. Es domāju, ka latviešu attieksme ir aptuveni šāda."
Mihailam Margolim Jaunais vilnis ir interesants arī tāpēc, ka ļauj izsekot konkursa rīkotāja komponista un uzņēmēja Igora Krutoja cīņas dinamikai Krievijas šovbiznesā. "Igoram Krutojam ir izdevies noturēties vienā no ietekmīgākajām Krievijas popmūzikas oligarhu lomām – lomā, kurā viņam pašam gribas sevi redzēt. Šis pasākums viņam ir gards kumoss arī imidža ziņā. Viņš spēja noturēt Jauno vilni ļoti sarežģītā laikā, kad viņu centās izaicināt konkurenti no Krievijas Pirmā kanāla, kuri sāka rīkot savu konkursu, taču tas drīz tika slēgts. Alla Pugačova mēģināja organizēt līdzīgu festivālu Krimā, un tas arī vairs nepastāv. Tikai Jaunais vilnis mauc uz priekšu – šeit viesojas visi – no Krievijas kultūras ministra līdz citiem Krievijas popmūzikas maestro, tādiem kā Igors Matvijenko un Konstantīns Meladze. Tas liecina, ka savu statusu Igoram Krutojam ir izdevies saglabāt, un visu šo procesu varēja vērot caur Jaunā viļņa prizmu," apgalvo Mihails Margolis.
Filipa Kirkorova alibi
"Neviens neslēpj, ka šie ir Krievijas un postpadomju šovbiznesa svētki, taču krievu mākslinieku prasības pašiem pret sevi kļūst augstākas," apgalvo laikraksta Kommersant apskatnieks Boriss Barabanovs. Tas ir saistīts ar to, ka Krievijas parlamenta līmenī tiek apspriests likums par fonogrammas aizliegšanu. Līdzīgi noteikumi jau darbojas Ukrainā – uz afišām jānorāda, ka koncerts notiek dzīvajā. Turklāt gan Krievijā, gan Ukrainā lielus panākumus guvis televīzijas šovs Balss/The Voice, kurā akcents tiek likts tieši uz dalībnieku vokālajām spējām.
"Manuprāt, šis raidījums ir mainījis gan skatītāju attieksmi pret vokālistiem, gan veicinājis pašus mūziķus būt prasīgākiem pret sevi. Patīkami, ka Jaunajā vilnī šoreiz visi dziedāja dzīvajā. Tagad var viegli saprast, kurš no māksliniekiem vienmēr izmanto fonogrammu, – izpētiet Jaunā viļņa dalībnieku sarakstu un paskatieties, kas šogad nav ieradies. Igors Krutojs aizstāvēja tikai Filipu Kirkorovu, kurš uz Jūrmalu nebija atbraucis ģimenes apstākļu dēļ – viņš ir kopā ar bērniem," piebilst Boriss Barabanovs.
Jautrie un atjautīgie pircēji
"Runājot ciniski, var teikt, ka Jaunajā vilnī krievvalodīgā publika no dažādām valstīm gūst iespēju ieraudzīt vaigā populāras sejas no televizora ekrāna ļoti patīkamā, nekrieviskā, nepadomiskā vidē. Var nedēļu pavadīt Eiropā un savām acīm aplūkot visus, kurus pierasts redzēt TV ekrānā. Protams, nevar ignorēt Jaunā viļņa ekonomisko efektu – esmu dzirdējis, ka pērn Jūrmalā tika pārdots 600 nekustamā īpašuma objektu – mājas, dzīvokļi, zemes gabali – un 80% pircēju ir krievvalodīgie. Es saskatu tiešu saikni starp šiem darījumiem un lieliem izklaides pasākumiem, kas notiek Jūrmalā, – ne tikai Jaunais vilnis, bet arī Jautro un atjautīgo kluba KVN vakari Dzintaru koncertzālē, šogad pirmo reizi notiek arī Comedy Club nedēļa. Tomēr Jaunais vilnis ir centrālais notikums un kodols, kas saista cilvēkus visā šajā epopejā ar nosaukumu Uz Jūrmalu atvests televizors. Tas veicina viņu vēlmi šeit dzīvot. Viņi atbrauc paskatīties uz Filipu Kirkorovu un atrod šeit klusu, skaistu vidi – labvēlīgākos dzīves apstākļus," saka Boriss Barabanovs.
Jauno vilni mēdz uzskatīt par bezgaumības kalngalu, taču kritiķis ir pārliecināts, ka sliktas gaumes pazīmes var atrast visā un visur: "Jaunajā vilnī tas izpaužas tajā, kā cilvēki uz sevi skatās, kā viņi sevi pasniedz saskaņā ar pašu priekšstatiem par to, kā viņiem būtu jāizskatās. Šis ir preses īpaši iemīļots, nesatricināms žanrs – fotoreportāža no Jaunā viļņa. Pēc tam visi ierēc, apspriežot tērpus un kurpes. Tas nemainās."
Boriss Barabanovs norāda, ka konservatīvisms ir jūtams muzikālajā līmenī: konkursantiem ir šaurs gaumes koridors – viņi, kā parasti, izvēlas dziesmas, kuras viņiem kādreiz ir uzspiedis kanāls MTV un pašlaik uzspiež radiostacijas, tie ir R&B un soulmūzikas hiti diapazonā no Vitnijas Hjūstones līdz Rianai. "Jaunais vilnis tiek pozicionēts kā starptautisks konkurss, tāpēc šogad es ļoti gaidīju, ka kāds no dalībniekiem – konkursants vai viesmākslinieks – izpildīs grupas Daft Punk dziesmu Get Lucky. Man tas šķita pašsaprotami – šis ir vasaras lielākais hits, turklāt to ir viegli dziedāt, tāpēc visa pasaule to vien dara. Katru dienu parādās ziņas: Florensa Velča no Florence + the Machine uzlēca uz skatuves kādā klubā un nodziedāja Get Lucky, Džastins Timberleiks nodziedāja Get Lucky. Visi to dzied, taču Jaunais vilnis no šīm tendencēm turas pa gabalu, tāpēc gribas šeit dzirdēt kaut ko interesantāku."