Es jau pilnīgi noteikti vairs neaizbraukšu uz Sibīriju. Man jau orderis droši vien ir sagatavots – pasmejas kinorežisore Dzintra Geka. "Domāju, ka es sarakstā jau esmu sen – balsoju arī par pieminekļa nojaukšanu, otrs iemesls – savās filmās un grāmatās esmu paudusi Krievijas oficiālajam viedoklim nepareizu informāciju. Nevienam tagad neieteiktu braukt uz Krieviju."
Sestdien visā Latvijā notiks piemiņas pasākumi deportāciju upuriem. 1949. gada 25. martā no Latvijas tika izsūtīti 42 000 cilvēku. 1941. gada 14. jūnijā – vairāk nekā 15 400.
"Pagājuši jau vairāk nekā 80 gadi, atmiņas zūd, laiks skrien, un skan mudinājumi to ātrāk aizmirst. Tad pēkšņi karš Ukrainā. Vēsture atkārtojas, atkal ir nogalināti tēvi, izpostītas ģimenes, deportēti bērni," janvārī iznākušās grāmatas Mātes Sibīrijā ievadā raksta tās iniciatore un sastādītāja Dzintra Geka.
Tik tālu vēl neesam tikuši
25. martā plkst. 16.35 TV pirmizrādi piedzīvos dokumentālā filma Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc mēs braucām?. Filmas scenārija autors kopā ar Dzintru Geku ir Kaspars Pūce. Operatori – Aivars Lubānietis un Viktors Grībermans. Jau rituāli skanēs komponista Pētera Vaska mūzika. Dzintra Geka stāsta, ka filma ir veidota no pēdējo gadu materiāliem, jo radošā grupa Sibīrijā pēdējoreiz bijusi 2019. gadā. Filmēts Krasnojarskas, Tomskas un Amūras apgabalā, Intā un Vorkutā no 2000. līdz 2019. gadam. "2019. gadā Noriļskā jau nelaida iekšā, jo teica, ka mēs aplejam ar dubļiem Krieviju. Uzrakstīju administrācijai, ka, pirmkārt, mēs neaplejam Krieviju ar dubļiem, otrkārt, Šmita kalnā ir vairāk nekā 900 virsnieku un karavīru vārdi. Tur daudzi ir bijuši izsūtījumā. Nevis 1941. vai 1949. gadā, bet nokļuvuši caur cietumiem. 1941. gada pavasarī pie Lamas ezera tika aizvesti Baltijas valstu artilērijas virsnieki. Gandrīz visi tur gāja bojā," stāsta Dzintra Geka. Kinorežisore atceras: kad pirmoreiz Noriļskā iegājuši muzejā, viņiem stāstīts, ka pagaidām vēstures izpētē tikuši tikai līdz Pirmajam pasaules karam. "Es saku – kā? Un par 1937. gadu, kad Krievijā bija lielais terors? Nē, vot, tik tālu neesam tikuši. Zigurds Vidiņš un citi cilvēki mūsu grupā teica – bet mēs šeit bijām izsūtījumā 1941. gadā. Oi! Tiešām? Tas ir ļoti tipiski, ka visu laiku ir meli."
Dokumentālajā filmā Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc mēs braucām? cilvēki, kuri kā bērni tika deportēti 1941. un 1949. gadā, meklēja vietas, kur apglabāti tuvinieki. "Pēc 2014. gada tikām vairāk uzmanīti, muzejos mūs neielaida, brauca pa mūsu pēdām, pratināja cilvēkus, kurus bijām satikuši. Ja atradām kapavietas, neļāva izņemt kameras un filmēt. Un tomēr… mēs nekad neticētu, ka Krievija uzbruks Ukrainai, draudēs Baltijas valstīm un Rietumu pasaulei," saka Dzintra Geka.
LTV7 25. martā plkst. 20.05 demonstrēs Dzintras Gekas 2021. gadā uzņemto dokumentālo filmu Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc 1949. gada 25. marts?. Tā stāsta par deportācijas iemesliem, rāda izsūtījuma vietas Sibīrijā, atmiņās dalās cilvēki, kurus izsūtīja kā bērnus. "Televīzija ļoti lūdza, lai es sagatavoju filmas. Tagad Ukrainas kara kontekstā tas viss izklausās kaut kā savādāk, vai ne?" – kinorežisore Dzintra Geka atceras arī laikus, kad kolēģi bijuši visai skeptiski pret viņas darbu. Liegts arī adekvāts finansiālais atbalsts. Pirmās Sibīrijai veltītās dokumentālās filmas budžets bijis 1800 latu, par kuriem grupai divas reizes vajadzēja aizbraukt uz Sibīriju. Sak, vai tad nepietiek mums to sēru dienu, cik var skandināt... Šobrīd fondam Sibīrijas bērni ir uzkrāts milzīgs arhīvs, kura izpētes un apzināšanas darbs turpinās.
Zaldātiņš saplūca madaru klēpi
Pirms pāris mēnešiem Dzintras Gekas 2000. gadā nodibinātais fonds Sibīrijas bērni izdeva grāmatu Mātes Sibīrijā. Intervijas un interviju fragmenti ar 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem. Tajā nav ne nosodījuma, ne žēlabu. Tikai atmiņu stāsti "kā bija", kas ar savu bezkaislīgumu stindzina. Pamīšus lasot par kara zvērībām Ukrainā un uz Krieviju deportētajiem ukraiņu bērniem, nav iespējams neraudāt un bezspēcīgi ienīst. Tas būtu tā, it kā jūs vakar būtu bijuši raudzībās pie draugu bērniņa un rīt viņam lopu vagonā no augšējā plaukta uzkristu maizes kukulis uz galvas vai mātei aiz uztraukuma beigtos piens un mazuļa līķīti starppieturā izsviestu uz dzelzceļa uzbēruma, vai viņš nomirtu, braucot pār kādu platu Krievijas upi, un tad viņu piesietu pie dzelzs gabala un turpat nogremdētu, vai – šausmās apjukusī māte vēl tepat Torņakalna stacijā viņam pārgrieztu rīkli, pēc tam – sev. Vēl tas būtu tā, it kā jūs sestdienas vakarā (1941. gada 14. jūnijs iekrita sestdienā) būtu atnākuši no teātra vai kādas ciemošanās, mierīgi lasītu grāmatu pirms miega, un tad četros naktī dzīvoklī iebrāztos bruņoti vīri, kas liktu 15 minūšu vai stundas laikā savākt mantas. Cik mēteļu un džemperu jums stāv skapī pirms Jāņiem? Jaunākas, nepieredzējušākas mātes paunā tikvien paspēja iesviest kā savas mīļākās balles kurpes.
"Nogāju uz virtuvi – kastrolīti bija uzvārīta putra – kastrolīti vajadzētu līdzi, bet kur likt putru? Palika mājās... Kad mūs veda ārā – viss dārzs bija baltos ābeļu ziedos..." Daudzās atmiņās atkārtojas liecība, ka Latvija Sibīrijā smaržojusi pēc āboliem, kas tur bija neaizsniedzams sapnis. Dažs labs bērns ābolu pirmoreiz dzīvē dabūja pagaršot tikai 14 gadu vecumā.
Šo grāmatu kā mūžīgu piemiņu savām mātēm Dzintrai Gekai lūguši uzrakstīt uz Sibīriju aizvestie bērni: "Grāmatu par Mātēm. Latviešu sievietēm, kuras no pārticīgas dzīves, no labklājīgām mājām nokļuva Sibīrijas sādžās, netīrībā, šaurībā, badā, aukstumā. Šifona kleitās mātes gāja taigā zāģēt kokus, noskrandušām drēbēm vakarā atgriezās būdās. Mātes atdeva niecīgo maizes devu un nomira bada nāvē."
1946. gadā, kad bāreņus drīkstēja sūtīt uz Latviju, dažas mātes izdarīja pašnāvību, lai bērni varētu atgriezties dzimtenē.
Kētas Teikmanes meita Renāte Teikmane (Sakse) ir pateicīga mammai, ka viņa nemācīja nīst. "Kā mamma teica – ar naidu dzīvot grūti, naida man varbūt nav, bet tad, kad manu tautu sāk pātagot, tad gan man gribas sacelties, paprasīt, kāpēc tas viss bija vajadzīgs, un kādam vajadzētu atbildēt un palūgt tautām piedošanu par to, ko viņi ir izdarījuši, bet principā man jāsaka, ka es tāpat kā mamma cenšos – ja liktenis tāds ir, tad izdzīvot cilvēciski."
Par to, ar kādu gaišu, atvērtu sirdi, neraugoties uz kailu, utu noēstu galvu un zagšanas iekškabatām, kas daudzām sagādāja vēl lielākas morālās ciešanas nekā bads un salšana, cauri Sibīrijai gāja latviešu mammītes, kā viņas dēvē vairums jau pieaugušo bērnu, liecina arī šī teju neticamā atmiņu epizode, kas piedzīvota lopu vagonā vēl pirms visām mocībām: "Atceros Jāņu vakaru. Vilciens bija apstājies, bija zaļš mežs un pļaviņa. Līnijas malā ziedēja madariņas. Uz vaļējām platformām bija zaldātiņi ar automātiem. Mamma palūdza, lai zaldātiņš saplēš madaras, un zaldātiņš atnesa klēpi. Vagonā līgoja, šur tur skanēja līgodziesma, un katram tika zariņš madariņu. Tā ir vienīgā labā atmiņa no tā ceļa," atceras 1932. gadā dzimusī Malda Feldmane (Ratke). Tad vēl līgotājas nenojauta, ka nāksies nest savu bērnu dziļā sniegā uz skolu vairākus kilometrus, jo nebūs apavu, ka nāksies iemācīties savicināt cirvi virs galvas, lai meža darbos atbaidītu uzmācīgus draņķus – darba vadītājus, ka būs jāskatās, kā bērns priecīgs taisās par matrjošku un nesaprot, kāpēc mamma raud, ka bērns vaicās, vai tā ir jūriņa, kas šņāc, bet nāksies atbildēt, ka "nē, meitiņ, kaut kādas dzirnavas". Tas vēl bija Latvijā pirms Jāņiem, kad sieviešu laulības gredzeni nebija iemainīti pret kaut ko ēdamu vai piesieti ar striķi pie novājējušajiem pirkstiem kā nebeidzama cerība atkal satikt savus vīrus.
Līdzīgs sakumpums
Pāradresēju dokumentālās filmas nosaukuma Kāpēc mēs tur braucām? jautājumu pašai Dzintrai Gekai. Kas ir viņas dzinulis darbināt Sibīrijas fondu? "Protams, mana jēga un ideja bija mans tēvs, kurš bija Sibīrijā. Es pati Sibīriju pirmoreiz ieraudzīju 16 gados. Aizlidoju uz Omsku ar lidmašīnu. Toreiz domāju, vai tad tiešām nevarēja izbēgt... Mans tēvs nekad nestāstīja, cik briesmīgi bija bijis lēģeros. Man bija tikai divas viņa vēstules. Tad, kad es taisīju filmu Tēvi tur (2016), viņa vēl dzīvie ieslodzījuma biedri man kaut ko pastāstīja," atceras Dzintra Geka. Viņa ir bunkura bērns, dzimusi mīlestībā, lai arī "nepareizā", gan tēvam, gan mātei ārpusē jau bija cita ģimene. Abortam naudas tomēr nav pieticis. "Varbūt tas nāk ar noteiktu vecumu, ka bērnībā gribas meklēt visādus iemeslus, bet tagad saprotu, ka ilgu laiku pret mammu biju atturīga," režisore prāto, ka zemapzinīgi, iespējams, tās bijušas viņas atmiņas par vēlēšanos no viņas atbrīvoties... Stacijā viņa tēvu pazinusi uzreiz, viņš par viņu nav licies ne zinis. Sieviete, ar kuru tēvs bija satuvinājies, atpazinusi abu līdzīgo sakumpumu ejot un pabikstījusi tēvu.
Pieminot komunisma režīma noziegumus pret Latvijas tautu, kas tika pastrādāti 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā, ir ļoti svarīgi apzināties, ka piemiņas pasākumi un sēru lentīte pie karogiem šodien nav mūsu kā tautas vājums un "atkal īdēšana". Pāršķirot grāmatas Mātes Sibīrijā pēdējo, 575. lappusi, ir pilnīga pārliecība, ka grāmata nav aptumšotu prātu sadisma hronika (protams, arī), kurā izsūtītie latvieši ir nevainīgi mocekļi, bet pirmkārt apliecinājums no Latvijas izsūtīto sieviešu apbrīnojamam sīkstumam, drosmei un arī bezgalīgai jaunradei. "Mūs glāba adatiņa," atkārtojas daudzās atmiņu liecībās.
Nācās pārdzīvot arī šo: "Nāk prātā, ka piecdesmito gadu sākumā paziņoju mammai, ka latviski vairs nerunāšu, jo tā nav īstā valoda. Tikām apsaukāti, pa purnu varēja dabūt. (..) Mani mulsināja arī tas, ka mammas stāstītais par mūsu izsūtīšanas iemesliem nesaskanēja ar to, ko redzēju kino. No ekrāna teica vienu, mamma – kaut ko pavisam citu. Radās aizdomas, ka ne par velti mūs izsūtīja, ka mamma no manis kaut ko slēpj. Īsti visu aptvēru tikai tad, kad man jau bija 19 vai 20 gadu un mācījos Tomskā", – atceras 1940. gadā dzimušais Andrejs Albats.
Ja šīs Sibīrijas mammiņas nebija stipras, tad kurš tad?