Nākamgad no 13. maija līdz 26. novembrim norisināsies Venēcijas 57. mākslas biennāle, tāpēc pēc cienīga Latvijas pārstāvja tajā tika meklēts laikus. 10. maijā Kultūras ministrija paziņoja, ka konkursā par Latvijas ekspozīcijas idejas koncepciju un īstenošanu no septiņiem pieteikumiem žūrija kā atbilstošāko ir izraudzījusies mākslinieka Miķeļa Fišera izstādes Raižu struktūra metu. Kuratores pienākumus uzņēmusies Inga Šteimane. Miķeļa Fišera ceļš uz panākumiem ir bruģēts daudzu gadu laikā: 90. gados viņš bija pazīstams lielākoties kā instalāciju mākslinieks, 2000. gados krasi mainīja kursu uz iespaidīgu glezniecību, kuras virsotnes varēja novērtēt izstādē Lielviela (2012) izstāžu zālē Arsenāls. Pēc tam Miķelis Fišers pievērsās oriģinālai tehnikai, iegriežot zīmējumus uz spīdīgi melnu dēlīšu virsmas. Šis veikums pirmoreiz tika prezentēts izstādē Netaisnība Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā 2014. gada beigās un uz karstām pēdām nominēts Purvīša balvai, kuru mākslinieks saņēma 2015. gadā. Miķeļa Fišera interešu lokā ir neizskaidrojamas parādības un pārdabiski spēki, kas attēloti ar nopietnību un humoru vienlīdzīgās daļās.
Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljona ekspozīcijas tapšanā līdzās Kultūras ministrijas sniegtajam finansējumam kā galvenais atbalstītājs ir iesaistījies ABLV Charitable Foundation. Līdz Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ēkas uzcelšanai 2021. gadā fonds ir apņēmies nodrošināt Latvijas mākslinieku snieguma starptautisko redzamību šajā nozīmīgajā mākslas pasaules notikumā.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Tikšanās ar Miķeli Fišeru notiek uzreiz pēc konkursa par Latvijas paviljonu Venēcijas biennālē noslēguma. Latvijā viņa māksla ir labi pazīstama, tomēr ik pa laikam nācies dzirdēt: "Jā, jā, tas ir vēl viens, kurš kosmosu glezno."
Vai tu nebaidies no pārpratuma? Tādā ziņā, ka cilvēki tavus darbus, arī Venēcijas biennālei piedāvāto darbu Raižu struktūra, varētu uztvert, teiksim, kā Zvaigžņu karu fana pašizpausmes.
Ja neiedziļinās, jebko var uztvert otrādi. Taču es taisu darbus ar tādu aprēķinu, ka ir OK, ja tu esi Zvaigžņu karu fans un nespēj tālāk iedziļināties, varbūt tas arī ir tas, kas tev darbā ir jāatrod.
Skaidrs, es tikai domāju, ka šis pārpratums visu laiku ir sekojis līdzi taviem eksperimentiem.
Es nezinu, vai man ir atbilde. Es vienkārši pastāstīšu par darbiem. Pēc nosaukumiem var saprast, ka noskaņa ir diezgan apokaliptiska. Nu, par ko ir darbs Raižu struktūra jeb Anxiety Gestalt? Vārds anxiety bieži sastopams uz tablešu iepakojumiem – ko tās var izraisīt vai arī noņemt. Tas, man liekas, ir mūsdienu cilvēka stāvoklis. Pastāvīgs bažu, raižu, nemiera stāvoklis. Kā tas rodas? Domājot daudz un intensīvi, es saprotu, ka šis stāvoklis rodas no tā, ka mēs melojam sev ik dienu, turklāt par lielām lietām. Mēs mācāmies melot oficiālā līmenī, un tas notiek visu laiku. Turklāt, zinot, ka tie ir meli, mēs kopā, sinhroni, lai neizietu no savas komforta zonas, palīdzam cits citam šos melus uzturēt.
Piemēram?
Piemēram, visiem ir skaidrs, cik ātri pieaug iedzīvotāju skaits, un neviens neko nedara. Visi šo jautājumu it kā izslēdz, bet rūpējas, piemēram, par ekoloģiju, un cenšas pirkt bioloģiskus produktus, kaut gan – kam tādi būs vajadzīgi pēc X gadiem? Cilvēkiem šeit vajadzēs vienkārši citam citu ēst, jo nebūs alternatīvas. Lūk, un šie meli, kas ir eksistenciāli, sastopami daudzos līmeņos, piemēram, ekonomikā, ekoloģijā vai… ak, tu mūžs, kur tikai ne. Tik daudzas pazīmes liecina, ka viss notiek pilnīgi nepareizi, bet nezin kāpēc ir pieņemta šī ērtā attieksme.
Vai tu nošķir pārlaicisku uztraukumu vai eksistenciālās šausmas no tā, kas saistās ar mūsdienu kultūru?
Zini, laikam tas mani neinteresē kontekstā – kā ir bijis agrāk un kā ir tagad. Es pat nezinu, kā lai pasaka…
Teiksim, cilvēkam var būt bail no nāves, bet tam nav obligātas piesaistes noteiktam laikam vai ekoloģijas krīzei. Kaut gan – ko var zināt?
It kā nav, bet, piemēram, baiļu ir stipri mazāk reliģiskā sabiedrībā un vairāk tādā, kurā vispār nav sapratnes un cilvēki nedomā. Tā, starp citu, ir viena no tēmām, par ko ir mani darbi, – bailes no nāves, kas tiek it kā izstumtas no apziņas. Vairāk par bailēm no sevis, no nāves… Visi šie jautājumi. Es gribu pateikt, ka mēs, dzīvojot komforta zonā, reizē esam spiesti dzīvot arī pastāvīgā raižu, trauksmes stāvoklī. Jo šie jautājumi mūsu zemapziņā pastāv, un tie izraisa dažādas iracionālas bailes no kaut kā cita, kamēr mēs neķeramies tām klāt. Tā varbūt… Par to es gribu runāt caur šiem tēliem, sižetiem, kuri ir absurdi, bet kuros vienmēr ir iekodēti jautājumi.
Mūsdienu sociologi runā par "baiļu kultūru": cilvēki nepārtraukti tiek baroti ar to, ka ir jāuztraucas par zālēm, lieko svaru, ķīmiju tomātos, ģenētiski modificēto barību. Taču šis skatījums mazliet atšķiras no tavējā, jo diskusijā par baiļu kultūru vairāk tiek uzsvērts tas, ka bailes tiek radītas, nevis "netīrā sirdsapziņa", kas mums traucē ieslēgties iedomāti sakārtotajā pasaulē.
Mēs paši radām sistēmu, kas palīdz mākslīgi izraisīt bailes.
Es piekrītu.
Atkal – lai mēs nedarītu to, kam mēs esam domāti. Lai mēs nedomātu.
Par tavu attieksmi pret reliģiju…
Reliģija arī ir tāds pats veids, kā deleģēt savu personīgo atbildību kaut kam citam – reliģiskajai institūcijai. Es runāju vairāk par lielajām reliģijām un sektām. Šīs institūcijas arī labprāt uzņemas atbildību un ļauj tev atrasties drošībā. Forši ir tas, ka nekas nav jādomā, nav pašam jārisina jautājumi.
Tavu attieksmi pret reliģiju es neesmu sapratis.
Par to mēs varam parunāt…
Es nezinu, vai tev ir gatavs komentārs, bet reliģijas tēma regulāri parādās tavos darbos. Vienīgi brīžiem ironiski, brīžiem – kaut kā citādi…
Nujā. Par augstām tēmām runājam. Laikam vienkārši jāstāsta, kā es to saprotu – jo kā lai citādi paskaidro? Man ir daudzas versijas, kurām es labprāt piekrītu. Un otrādi – es, piemēram, nevaru, vairs nevaru, personificēt dievu kā būtni ar individualitāti. Bet… Tas nu ir tematiņš… Protams, viss ir organizēts un ir sistēma. Man tas labi saistās ar karmisko pārdzimšanu – ir sistēma, kas darbojas noteikumu ietvaros, bet tai ir diezgan vienalga, kā. Tā ir vienreiz palaista un darbojas. Teiksim, ka tā ir programma, mūsdienu valodā runājot. Šī programma nav ne laba, ne ļauna. Ja bērniņš nokrīt, tu jau nevainosi gravitāciju par to. Gravitācija vienkārši ir.
Tavā versijā cilvēki vienkārši dzīvo šajā sistēmā pavirši un muļķīgi, tāpēc nonāk pie visādām problēmām.
Drīzāk – cilvēkiem ir jāmēģina šo sistēmu daudzmaz izprast, cik nu ir viņu nelielajos spēkos. Kaut kādi principi ir doti. Nav jau tik sarežģīti.
Vai tu domā, ka tu tos saproti?
Nē.
Vai tu dzīvo saskaņā ar šiem principiem un tā izvairies no problēmām?
Nu, beidz! Ne es māku, ne varu. Mani tas interesē. Man liekas, ka ir labi, ka mani tas interesē.
Tavos darbos es bieži vien saskatu ironiju. Dažkārt tā tur ir, dažkārt es droši vien to piedēvēju. Manuprāt, tev piemīt ironiskā vērotāja skatījums – redz, kā cilvēki izdarās!
Ironiju manī vienmēr izraisa tas, ka viņi kaut kādam augstākam spēkam piedēvē cilvēciskas īpašības.
Un domā, ka saprot?
Un domā, ka saprot. Tur ir viens solis līdz komiskām, absurdām situācijām, kādas es nekavējoties cenšos attēlot.
Kur šajā sistēmā ir vieta ilgām pēc citplanētiešiem, kādas pastāv mūsu kultūrā. Vai arī tas ir mēģinājums problēmu pārlikt uz kaut ko citu?
Manā gadījumā, kad es attēloju citplanētiešus...
Es nedomāju tevi, bet kultūrā kopumā, lai gan tu visu laiku izmanto šos tēlus.
Tā ir tēlu sistēma, kas palīdz kaut ko idealizēt vai dēmonizēt. Tas piederas pie racionālās pasaules, jo tai vairs nav dievību panteona, tāpēc var lietot labos un sliktos citplanētiešus – tos, kas palīdz planētai un sargā, un tos, kas kropļo mājdzīvniekus un nolaupa cilvēkus.
Ko tu dari ar šo tēlu sistēmu? Vai tu īsteno kaut kādu nobīdi, kas palīdz šai sistēmai labāk izgaismoties?
Es to vienkārši lietoju. Jārunā konkrēti – par noteiktiem darbiem.
Piemēram, izstādē Netaisnība, kas 2014. gada nogalē notika Medicīnas vēstures muzejā?
Tur ir ķirzakcilvēki, kuri mums dara pāri, slepenā valdība, kura mūs izmanto, fašisti, kuri dara pāri sniega cilvēkiem un ņirgājas par viņiem. Cita starpā tas ir arī stāsts par ļaunuma meklēšanu, un, ja atrodi to ārpus sevis, tu neesi vainīgs.
Droši vien tu arī piederi pie tiem racionālajiem cilvēkiem, proti, es pieņemu, ka tu atzīsti, ka piederi pie šīs pasaules, šīs kultūras, kas dara to visu, par ko tu stāsti.
Diemžēl, jā. Jāatzīst vien ir.
Tad ko tu dari, kad izmanto šos tēlus? Tu nevari šo pasauli parādīt no ārpuses, no kaut kādiem padebešiem norādīt mums, pārējiem, cik muļķīgi mēs dzīvojam, vai ne? Kā es saprotu, tu paņem šos tēlus un pasniedz, es teiktu, ar nobīdi, lai mēs saprastu, ka kaut kas nav kārtībā.
Atceries, kādreiz bija 1. maijs, un mēs visi, samelojuši sev, gājām gājienā. Mēs sev stāstījām, ka viss ir forši un ka mēs esam vienīgie cilvēki pasaulē, kuri dzīvo labi, un ka vispār ir darbs un miers un nekas nav vajadzīgs. Milzīga masa iet tādā demonstrācijā.
Es nezinu, vai samelojuši, tur ir vēl sarežģītāks prāta stāvoklis.
Un iedomājies, ja, piemēram... Slikts piemērs, bet iedomājies, ja visi ietu ar pliku dibenu. Tur rodas tā nobīde. Tad jau vairāk nešķiet, ka viss ir normāli. Droši vien derēja labāks piemērs. Katrā ziņā mēs tērējam ļoti daudz radošās enerģijas, lai pietiekami reālu uzturētu ilūziju, ka viss ir super.
Bet kā ar Venēcijas biennāli? Kā tā iekļaujas šajā sistēmā?
Tas ir reptiļu salidojums.
Uz kuru tu ierodies kā reptilis vai kā provokators, kurš mēģina sistēmu salauzt?
Kā topošs reptilēns, pusreptilis. Ja nopietni, neko nevar paņemt un salauzt. Man liekas, ir forši, ja kāds sāk aizdomāties. Kaut kur aizķeras šitā lieta. Ir jau gana svarīgs iemesls, lai to darītu. Viens līmenis ir tas, ka paskatās visi, pasmejas, bet bruņas tāpat paliek. Pasmejies, bet nepielaid jautājumu klāt! Šajā gadījumā, es teiktu, projekts ir izgāzies. Ja nu starp piecdesmit varbūt viens aiziet, galvu kasīdams, tad ir baigi forši.
Tagad ir intervija, un tu jau gandrīz vai stāsti, kas aiz katra tēla slēpjas. Vai tev ir svarīgi izstāstīt, vai tu tomēr atstāj, lai skatītājs pats tiek galā?
Man šķiet, ja skatītājs nesaprot, tas nenostrādā. Protams, sasaiste vienmēr ir jāizdara pašam skatītājam. "Morāle" no darba ir jāizvelk pašam cilvēkam. Ja neviens neskaidro, paliek vienkārši kaut kādā ziņā labāks vai sliktāks, interesantāks vai neinteresantāks, bet jocīgs, smieklīgs darbiņš, kas īstenībā nav tas, ko es gribētu panākt.
Vai tava māksla ir laikmetīga? Vai tu seko līdzi tam, kas mākslā notiek?
Īstenībā es nesekoju, un bez mazākās nožēlas. Tik, cik es redzu, pārliecinos, ka lielos vilcienos nekas nemainās. Autori, kas man patīk, ir no visdažādākajiem laikiem, bet viņi runā par vienu un to pašu. Es necenšos lietot laikmetīgas izteiksmes, bet tās, kas man šķiet visnoderīgākās.
Tas būtībā nav jautājums tev, bet mūsu mākslas vidē visu laiku ir uztraukums, kā labāk pieteikt Latvijas mākslu pasaulē, kā padarīt mūsu māksliniekus atpazīstamus, kā pieteikt sevi Venēcijā. Bailes, vai mēs spējam turēt līdzi. Venēcijas biennāle būtībā paredz, ka tev jācenšas piedalīties globālajā spēlē. Ir kāds komentārs?
Šīs bailes ir klasiska provinciālisma pazīme. Ir tikai viena panākumu atslēga, un tā absolūti ir kaut kādā personīgumā.
Patiesumā?
Man šķiet, ka jā. It īpaši Latvijas gadījumā. Ķīna var darīt visādi.
Kad tu aizbrauc uz Tallinu, vai tu apskaties, piemēram, mūsdienu igauņu mākslu?
Jā, jo esmu atklājis, ka, vienalga, vai eju uz Metropolitēna mākslas muzeju Ņujorkā vai Kumu Tallinā, man ir kādi divi darbi, kas baigi patīk, un pārējais liekas pilnīgi vienaldzīgs. Protams, ir atšķirības. Piemēram, es secināju, ka Meksikā ir vairāk glezniecības nekā Peru, bet caurmērā svarīgi ir tie divi darbi. Īstenībā tie parasti nav no mūsdienu glezniecības, mazliet senāki.
Patiešām – tu tikko trīs mēnešus pavadīji Peru, pirms tam Meksikā. Kas tevi fascinē šajās kultūrās?
Mīklas, neizskaidrojamais fascinē. Kad vēroju seno kultūru artefaktus, fascinē tas, ka visas zināmās teorijas neiztur kritiku.
Nekādu alternatīvu mūsu dekadentiskajai kultūrai tu tur nemeklē?
Es teiktu, ka ne. Ir kaut kādas vispārīgas īpašības, kas piemīt latīņu kultūrai savstarpējā attieksmē, bet normālās vietās Eiropā var atrast to pašu. Un, protams, indiāņi dzīvoja pilsētās, kad mēs vēl alās mitinājāmies. Viņiem ir daudz labāka pieredze, un viņi māk dzīvot pilsētā tā, lai nav šņācot visu laiku jāskrien. Bet ne tāpēc es uz turieni ceļoju. Vairāk mani tieši tie noslēpumi saista.
Kādi noslēpumi? Par maiju kultūru ir viena versija, ka to iznīcinājusi pašu radītā ekoloģiskā krīze. Varbūt viņi ir pašapmānā dzīvojošas sabiedrības agrīnais paraugs?
Var jau būt, bet es domāju, ka nekādi paraugi nepalīdz, jo nepalīdz jau pat tūlītēja pieredze. Tā tiek momentā aizmirsta. Kādi vēl paraugi no pagātnes? Smieklīgi.
Vai tagadējie peruāņi tevi interesē? Es biju iedomājies, ka tevi saista ne tikai senatne, bet arī turienes tagadne.
Nu, protams. Tā ir tik atšķirīga no mūsējās. Taču es pēc cilvēkiem pārāk netiecos. Manī sadzīvo gan mizantrops, gan tāds kā cilvēces glābēja tēls. Kaut kāda slima simbioze.
ĢENIĀLI un VIENKĀRŠI- skaidri