Kaņepes Kultūras centrs šovasar no Rīgas izbraucis arī uz Cēsīm, kur kopā ar sadarbības partneriem īsteno divus savdabīgus kultūras projektus. Viens no tiem ir starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles Eiropas jaunrade ceļojošā izstāde, kas līdz 18. septembrim katru darba dienu skatāma Cēsu Zinātnes un mākslas centrā Brūzis. Biennāle notiek jau astoto reizi un sešās ES valstīs, un līdz Cēsīm atceļojušajā izstādē piedalās 56 jaunie mākslinieki no Francijas, Itālijas, Portugāles, Spānijas, Dānijas, Polijas un šogad arī pirmo reizi no Latvijas.
Biennāles Latvijas nacionālās atlases žūrijā darbojās Alberto di Gennaro, kurš ir viens no vadītājiem arī otrā projektā Cēsīs – muzikālajā teātra izrādē Bez viņām, kas tiks izrādīta 2. un 3. septembrī Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem (tiesa gan, publikai uz to bija jāpiesakās jau augusta vidū). Tas ir oriģināls kopdarbs, ko radījuši ieslodzījumā esošie puiši kopā ar Kaņepes Kultūras centra un Dirty Deal audio cilvēkiem. Izrādē savīti elektroniskie bīti, hiphops latviešu un krievu valodā, joki, stāsti un jautājumi par jaunību, audzināšanu, basketbolu un klusumu. "Tas ir piecu mēnešu darba rezultāts. Fokuss tajā ir uz mūziku un teātra pamatiem – nevis tēlošanu, bet spēju atrasties uz skatuves, izteikties, apzināties grupu, kuras daļa tu esi, uzticēšanos citiem," stāsta A. di Gennaro. "Ideja bija sniegt puišiem "ārpuskastes" iespēju dalīties atmiņās un stāstos par savu bērnību, jaunību, attiecībām ar vecākiem un radīt viņiem drošu vidi, kurā runāt arī par ļoti sāpīgām pieredzēm."
Cēsīs rezidējošais kurators un režisors atklāj, ka nepilngadīgo kolonija projekta norisei pērn izvēlēta visai spontāni, taču interese par vietām, sevišķi publiskām, kas ierasti teātrim nav domātas, viņam esot jau visus 10 gadus, kopš viņš darbojas skatuves mākslas lauciņā. "Mani saviļņo tas, ka tad es nevaru kontrolēt visu. Tas ļauj dažādiem sabiedrības slāņiem pārņemt, ietekmēt manu darbību, pamācīt, uzstādīt noteikumus utt."
Teatrālā koncerta Bez viņām saturu pilnībā radījuši kolonijas puiši, kamēr projekta profesionāļu komanda atviegloja viņu darbu, palīdzēja izvēlēties un virzīt idejas, uzturēja jauniešu interesi un centās grupā izveidot iekšēju uzticēšanos. Izrādes tapšana bija kolektīva radīšana, un A. di Gennaro uzsver, ka viņam šo procesu nu jau ir grūti saukt tikai par projektu, jo tā visiem iesaistītajiem bijusi nozīmīga dzīves pieredze. Projekta rezultāts, iespējams, ir spēja sasniegt stāvokli, ko sauc par sadarbību. Lai gan grūtākais projekta tapšanas gaitā bijis redzēt, kā daži dalībnieki no tā atbirst, kaut kopā ar pārējiem strādājuši mēnešiem, pārsteigumu A. di Gennaro piedzīvojis, kad no puišiem dzirdēja viņu personisko pieredzi, pārvērstu dzejā vai stāstījumā. Projekta sākumā jauniešu nostāja bijusi – jā, darām kaut ko kopā, bet neuzdodiet mums jautājumus par mums, mūsu pagātni, mūsu dzīvi…