Biedējot ar dabas skaitīšanu, uzpircēji musina mežu īpašniekus

Labāk būtu strādājuši profesionāli nevis nenogurstoši. Ja mežu īpašniekiem viss būtu savlaicīgi un normāli pa tiešo izskaidrots, neviens uzpircējs tur neko vairs nevarētu iestāstīt. Gan jau par to skaidrotāju paņēma Anniņu no blakus kabineta un tad nu iet, kā iet.

lielākā daļa dabas skaitītāju ir materiāli ieinteresēti kaut ko tur atrast, noteikt liegumu un tad vēlāk bīdīt projektus, lai tur kaut ko pētītu. Diemžēl mums ir biologu pārprodukcija, kas ar elkoņiem grūstās par projektiem, jo īsta vai normāli apmaksāta darba daudziem nav. Nav nemaz tik maz to gadījumu, kad aptur attīstīšanas plānus, drīz pēc tam parādās projektiņš, kur tai teritorijā kaut ko skaita, pēta un sargā, kamēr ir nauda. Lai skaitīšana tiešām būtu reāli objektīva, skaitītājiem vajadzētu noteikt aizliegumu, teiksim, līdz 2025. gadam darboties vides pētniecības un aizsardzības projektos. Lai viņi nebūtu ieinteresēti atrast tur to, kas tur varbūt nemaz arī nav. Jo reāla pienākuma šaubu gadījumā to reto dabas brīnumu uzrādīt dabā īpašniekam viņiem diemžēl nav. Nu, te kaut kur bija tā piepe, tātād ir, jo es tā saku! Un viss. Uz šāda apgalvojuma pamata zemes vai meža īpašniekam faktiski tiek liegta iespēja apsaimniekot savu īpašumu pēc saviem ieskatiem.

Sākt ar nelegālajām izgāztuvēm, lai tās ik pa laikam nedeg, un degradēto dabas teritoriju apzināšanu. Diemžēl degradācija var iestāties arī aiz tā, ka neko nedara, ļauj visam lēnām aizaugt un bebriem visu nopurvot.

pirms gandrīz 10 gadiem noteiktus mikroliegumus, kur pa šiem gadiem daba ir mainījusies un saglabājamās sugas izzudušas; daba, iespējams, mainījusies saimnieciskās darbības lieguma tiešā ietekmē. Neviens nsteidzas mikroliegumu atcelt. Tāpat gan jau cilvēki ir saskārušies ar vidistiem dabā, piemēram, sabiedriskās apspriešanās. Nu, vajag paskatīties, cik agresīvi un augstprātīgi šie cilvēki izturas, apzinoties, ka viņi var aizliegt praktiski jebko vienpersoniski, piemēram, uzbrēkt, ja te dzīvos kāda reta varde vai būs kāda reta sūna, nekāda saimnieciskā darbība te nenotiks. Savukārt teritorijas, kuras cilvēks pamet vai ir spiests pamests, daba paņem savā varā, un sākas ceļš uz pārbrikšņošanos, pārpurvošanos, bet cilvēkiem nākas doties tur, kur ir saimnieciskā darbība, nodarbinātība, infrastruktūra...

Bet tā diemžēl ir taisnība! Ilgi nezāģētā mežā dabas skaitītājiem lielāka iespēja kaut ko atrast un tad var sekot mikroliegums noteikšana, kas nozīmē saimnieciskās darbības aizliegumu uz nezināmu laiku. Tiesas spriedumus var pārsūdzēt, vidinieku terora priekšā cilvēks ir bezspēcīgs.

Kam tagad pārmetīsim... veiklajiem zeļļiem, kuri izmanto nezināšanu, "lohiem", kuri, redziet, nesaprot mūsu vadoņu viedo valodu, vai tos, kuri izmisīgi kuļ tukšus salmus, lai attaisnotu savas ne-mazās algas un bieži vien bez-jēdzīgās darba vietas pastāvēšanu?