11. Novembra krastmala – toreiz un tagad...

Gadiem ilgi esmu bijis ieinteresēts politiskajos procesos Latvijā un ārpus tās, tāpēc arī izvēlējos studētu politikas zinātnes novirzienu – starptautiskās attiecības. Aktīvi sekoju līdzi masu medijiem un arī krīzes laikos to darīju ļoti aktīvi, bet pamazām šis ieradums sāk izplēnēt, jo vairs nevaru izsekot līdzi tām pretrunīgajām ziņām, kas man kā parastam Latvijas iedzīvotājam tiek pasniegtas. Pieņemtie lēmumi mainās ik dienas, bet visaktīvāk, protams, tas notiek tieši naktīs un no rīta pamostoties es saprotu, ka putra ir daudz lielāka nekā iepriekšējā naktī, kas devos gulēt.Varbūt dotajā gadījumā mana vārdu izvēle nebūs vislabākā, bet vārds „truli” iederas šeit vislabāk. Valdība truli paziņo, ka nepieciešams samazināt budžetu par 500 miljoniem latu, kas protams tiek darīts. Šo samazinājumu un ar to saistītos lēmumus izjutīsim mēs katrs, bet iepriekšējos arī izjutām, tā kā atšķirības īpaši nebūs.Kas attiecas uz valdības izdaudzināto cīņu pret BIROKRĀTIJU, kas tagad ieguvusi teju lamu vārda statusu, aprobežojas tikai ar vārdiem. Valdība no vienas ministrijas naudu atņem, bet citā to ieliek. Pats traģiskākais šajā gadījumā ir fakts, ka Ārlietu ministrija, kuras veiksmīga un efektīva darbība ir vitāli nepieciešama mūsu valstij, zaudēs 6,6 miljonus latu, bet tajā pat laikā tiks palielināts finansējums VALSTS KANCELEJAI, kas var tikt uzskatīta par valsts birokrātijas centrālo aparātu jeb tās sirdi. KUR PALIEK „CĪŅA” PRET BIROKRĀTIJU?Vispazīstamākie politiķi aktīvi skandina, ka jaunieši ir mūsu nākotne, bet tajā pat laikā dara visu, lai viņiem nākotnes nebūtu. Svarīga ir izglītība – tai tiek piemēroti drastiski samazinājumi; svarīga ir vesela vide un veselība – tā tiek pakļauta briesmām, jo – atkal tiek samazināts finansējums, bet REFORMAS netiek veiktas (par tām tikai runā); ir vajadzīgi vecāki, kas strādā un pelna, un jūt stabilitāti, lai tie varētu izlemt par labu ģimenes veidošanai, bet te atkal – celms pēc celma tiek likti priekšā. KUR TAD IR TIE APSTĀKĻI, LAI JAUNIEŠI VARĒTU BŪT LATVIJAS NĀKOTNE?Mēs mehāniski samazinām minimālo algu, kuras pieaugums arī tā dēvētajos TREKNAJOS GADOS nāca tik grūti, mēs samazinām neapliekamo minimumu, mēs samazinām pensijas un sociālos pabalstus, bet to slavējam kā visdiženāko no pašreizējās situācijas risinājumiem. Kāpēc labās idejas pazūd, bet nelabvēlīgās un neveiksmīgās vienmēr tiek pieņemtas? Tāds jau laikam ir Latvijas un tās tautas liktenis.Saistībā ar pēdējiem visskandalozākajiem valdības lēmumiem, kuros klaji tika ignorēts valdības sociālo partneru viedoklis, Latvijas Brīvās Arodbiedrības aicina tautu uz manifestāciju 18. jūnijā Rīgā, 11. Novembra krastmalā. Teikšu godīgi, es turp došos, jo tikai tādā veidā es saredzu iespēju likt valdošajiem saprast, ka tagad vēji pūš no cita virziena un vairs nevarēs klaji ņirgāties par parasto iedzīvotāju, kas knapina pēdējos santīmus, lai kaut ko nopirktu. Tikmēr mūsu tautas lielie un varenie sēž dažādu uzņēmumu valdēs, valsts iestādēs un citur, bet reāli neko nedara. Skumji, bet tās ir tikai pašas mērenākās izjūtas, kas attiecas uz šo jautājumu.Nē, šī nav tā reize, kas savas dusmas un naidu izlikt pret Saeimas ēku vai citām valsts iestādēm, bet gan reize, kas tauta parādīs, ko tā domā! Vajag tikai atcerēties astoņdesmito gadu beigas un lielo manifestāciju turpat – 11. Novembra krastmalā – tajā reizē tauta pauda savu viedokli un savu panāca miermīlīgā ceļā!Ja konkrēti jāraksturo pašreizējā situācija, kas ir Latvijā, tad sanāk, ka tauta sēž un bļauj pie valdības auss, bet valdība izliekas to nedzirdam. ja jau reiz nedzird, tad varbūt redzēs to, kas notiks 11. novembra krastmalā.Ja kāds man pirms gada būtu jautājis vai esmu optimists, tad noteikti būtu atbildējis – JĀ! Kas attiecas uz šodienu, tad nezinātu, ko īsti atbildēt. Negribas teikt, ka esmu padevies vai kritis izmisumā, bet bieži vien pieķeru sevi pie domas, ka vienkārši nav spēka un ticības tam, ko es daru, lai kaut ko iekustinātu. Nav ticības šodienai un nav ticības rītdienai... Diemžēl!Tomēr Latvijas tauta ir pierādījusi, ka grūtos brīžos tā spēj sasparoties un pārvarēt visus izliktos šķēršļus un turpināt tās nosprausto mērķu sasniegšanu – stabilitāti, labklājību un drošību. Un atkal manī rodas cerības stariņš.