Fragments no intervijas Dienā:
Kāpēc neievēlēja divus Vienotības līderus Ģirtu Valdi Kristovski un Aigaru Štokenbergu, kuri bija arī ministri?
Tie ir atšķirīgi gadījumi. Tas, ka Ģirts Kristovskis zaudēs uzticību, man bija simtprocentīgi skaidrs jau tad, kad viņš ļoti vēlējās kļūt par ārlietu ministru. Es frakcijā pateicu, ka ar šo rīcību viņš faktiski sevi kā politiķis iznīcinās. Ģirts neapšaubāmi ir spējīgs politiķis, jo pretējā gadījumā viņš tik ilgi nebūtu politikā. Taču viņa personīgās īpašības ir neatbilstošas tieši ārlietu ministra postenim. Ja Ģirts kļūtu par aizsardzības ministru, viņu ievēlētu Saeimā ar lielu balsu pārsvaru. Aigara Štokenberga gadījumu man ir grūti komentēt, jo nezinu, vai par viņu izplatītie apvainojumi ir melnais PR vai, nedod dievs, patiesība. Es negribu ticēt, ka tā ir patiesība, bet, ja tā ir, tad, protams, viņš pelnījis neievēlēšanu. Taču, ja ne, tad tās ir negodīgas politiskās cīņas sekas. Ja atklāsies, ka Štokenberga lieta ir safabricēta, tad kāpēc viņš nevarētu turpināt darbu politikā. Drusku sarežģītāk ir Ģirtam, taču nedomāju, ka viņam no politikas būtu jāpazūd. Nebūtu loģiski, ja viņš pretendētu uz augstākiem amatiem, bet zināšanu viņam pietiek, lai darbotos politikā.
Kādu iespaidu uz Vienotību atstās divu tās līderu neievēlēšana?
Tik lielā organizācijā, kur ir daudz spēcīgu personību, atsevišķu cilvēku neievēlēšana nevar atstāt paliekošas sekas. Vienotībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri ir spējīgi būt līderi, piemēram, Valdis Dombrovskis. Personības vēsturē ļoti daudz ko izšķir, bet Latvija nav tas veiksmīgākais piemērs. Mums drīzāk ir pretējais, ka atsevišķas spēcīgas personības ir aizgājušas nepareizā virzienā un diskreditējušas politiku.
Kuras personības?
Jūs zināt manu nostāju, ka nedrīkst politiku pakārtot personīgajām interesēm un darbību politikā savienot ar veikalu - ar materiālu labumu gūšanu, izmantojot savu stāvokli. Līdz šim neesmu kļūdījies savos spriedumos. Vēl pirms ekonomiskās krīzes, kad biju Tautas partijā, teicu, ka Aigaram Kalvītim jāatstāj Ministru prezidenta amats. Vēl pateicu, ka nekādā gadījumā politikā nedrīkst atgriezties Andris Šķēle. Kur šodien ir Tautas partija? Organizatoriskā ziņā tā neapšaubāmi bija stiprākā partija, un tajā bija daudzi spējīgi cilvēki. Līdz šim esmu bijis pietiekami patstāvīgs savos spriedumos. Galvenokārt tāpēc mani no Tautas partijas arī izslēdza. Man ir ārkārtīgi svarīgi, kāds es izskatos pats savās acīs.
Vai Saeimas atlaišana ir attaisnojusies?
Būšu atklāts. Saeimas atlaišanai ir savi plusi, bet mīnusu, manuprāt, ir vairāk. Acīmredzami mazināsies atsevišķu cilvēku ietekme politikā. Konkrēti - Aivara Lemberga ietekme. Cilvēkam, kurš ir apsūdzēts smagos noziegumos, galvenā interese ir glābt sevi. Tas ir saprotams, ja par to draud brīvības atņemšana. Cilvēks, kurš vairs nav tik jauns, negrib mūžu pavadīt cietumā. Pats dramatiskākais balsojums, ko esmu piedzīvojis pēdējos gados, bija par tiesnesi Vīgantu [Māri]. Labs, godīgs tienesis, kuru simtprocentīgi atbalstīja atbildīgā komisija, pēkšņi neieguva Saeimas atbalstu. Tas mani satrieca. Zaļo un zemnieku īpašo attieksmi var izskaidrot, jo Lembergs ir viņu līderis, bet toreiz pret tiesnesi nobalsoja vairāk nekā puse deputātu.
Saeimas atlaišanas mērķis bija atbrīvoties no oligarhu ietekmes uz politiku. Vai tas ir noticis?
Varam jau te plaukšķināt, ka esam tikuši vaļā no atsevišķu cilvēku ietekmes, bet Andra Šķēles un Aināra Šlesera ietekme padzītajā Saeimā bija ļoti neliela, un Šķēle jau opozīcijā strādāja labi, jo ir zinošs. Tajā pašā laikā tiesiskajos jautājumos [kopā ar ZZS un PLL pret Vienotības iniciatīvām] balsoja arī Saskaņas centrs, kura motivācija nebija tāda kā zemniekiem, kas aizstāvēja sava līdera intereses. Viņu motivācija varēja būt - vai nu darīt sliktāk valstij, vai, iespējams, viņi bija kāda stipendiāti.
Toties parlamentā ir jauns uz pārmaiņām orientēts politiskais spēks, kuru izveidojis bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš ierosināja Saeimas atlaišanu.
Parlamentu civilizētā pasaulē parasti nepadzen tāpēc, ka nepatīk tā darbība. Parlamentu atlaiž tad, ja tas ir darboties nespējīgs - nespēj izveidot valdību vai sastādīt budžetu. 10. Saeima bija darboties spējīga. Ja Valdis Zatlers ar saviem domubiedriem būtu izvēlējies pievienoties Vienotībai, viņš būtu atzinis, ka Saeimā visi nerīkojas prettiesiski un nestrādā oligarhu interesēs. Varu apgalvot - neviens Vienotības deputātu balsojums parlamentā neliecināja par kaut kādu saistību ar oligarhiem. Zatlers sašķēla latvisko elektorātu un atkal izvirzīja priekšplānā ideju, kas ir galīgi aplama, - ka valsti var glābt mesija, ka obligāti ir vajadzīgs jauns politiskais spēks ar jaunu vadoni, kas būs tie glābēji. Tas nav iespējams. Mums Latvijā ir nepieciešama politisko spēku konsolidācija, nevis sašķeltība. Un ir neiespējami uztaisīt kvalitatīvu komandu pāris mēnešos. Dod dievs, lai Zatleram tas būtu izdevies. Man tiešām ir žēl, ka Vienotībai ārpus parlamenta ir palikuši daudzi spējīgi cilvēki, kuri sevi pierādījuši parlamenta darbā.
Vai Vienotībai vajadzētu iet vienā valdībā kopā ar Saskaņas centru?
Koalīcijas veidošana sašķels sabiedrību vēl vairāk. Saskaņas centrs ir ieguvis vairāk balsu, un lielāka būs tā atbalstītāju vilšanās [ja SC nebūs valdībā]. Vairāk balsu ir ieguvusi arī nacionālā apvienība Visu Latvijai!-TB/LNNK. Ja viņi tiks atstāti aiz borta, daudzos latviešos būs vilšanās. Arī Vienotībā ir ievēlēts gan Loskutovs, gan Andrejs Judins, un ir muļķīgi dalīt visu latviešos un krievos. Lai izvēlētos sadarbības partnerus, ir jāpaskatās atpakaļ - uz viņu rīcību iepriekšējās Saeimas laikā. Tiesiskajos jautājumos mums nav ko pārmest nacionālajai apvienībai, bet Saskaņas centrs savos balsojumos ne ar ko neatšķīrās no tā dēvētajām oligarhu partijām. Ir lietas, kas mani - politiķi ar pietiekami lielu pieredzi - dara bažīgu. Ne jau okupācijas vārds ir centrālais tajā stāstā. Tas, protams, ir būtiski, bet vēl būtiskāka ir attiecīgā politiskā spēka rīcība balsojumos Saeimā. Viņi bija pret NATO paplašināšanu un 2008. gada augustā neatbalstīja Saeimas nosodījumu Gruzijas okupācijai. Tas ir nopietns signāls par šī politiskā spēka stratēģisko domāšanu, jo esam izvēlējušies Rietumu orientāciju.
Vai no tā var secināt, ka jūs esat rezervēts pret sadarbību ar Saskaņas centru?
Neskatoties uz negatīvo, kas notiek, atstājot opozīcijā politisko spēku, kurš ir guvis lielu vēlētāju atbalstu, man pieņemamāka būtu valdība ar nacionālo apvienību. Tajā gan ir pārsvarā jauni un nenobrieduši politiķi. Vai uz viņiem grūtā brīdī var paļauties, nezinu. Ceru, ka jā.
Kam būtu jāvada nākamā valdība?
It kā priekšroka būtu spēkam, kas ieguvis vairāk balsu, - Zatlera Reformu partijai. Taču viņu nosauktais Ministru prezidenta kandidāts [Edmunds Sprūdžs], manuprāt, nav nopietns kandidāts. Viņam ir pārāk maza dzīves pieredze.
Kā jūs prognozētu - kad būs nākamās Saeimas vēlēšanas? Vai izdosies izveidot stabilu valdību?
Jau teicu - tas džins no pudeles ir izlaists. Mums ir jāpiedomā pie precīzākas šo iespējamo situāciju reglamentēšanas, jo valstī ļoti svarīga ir stabilitāte. Vēlētājiem ir dota iespēja ik pēc četriem gadiem izvērtēt politiķu darbu, bet politiķiem ir jādod iespēja pieņemt smagus, varbūt arī nepopulārus lēmumus, kuri ilgākā termiņā nes augļus. Vai ir populāri konsolidēt budžetu, samazināt budžeta izdevumus? Četros gados tas sāk dot arī to pozitīvo rezultātu ilgtermiņā. Ja jaunas vēlēšanas izsludina nedaudz vairāk nekā pusgadu pēc vēlēšanām, tas var paralizēt politiķu gribu pieņemt stratēģiski svarīgus, bet nepopulārus lēmumus.
Ko deputāti varētu darīt, lai tauta vairs negribētu atlaist Saeimu?
Lai politiķim uzticētos, viņam ir jābūt godīgam, lai viņš nesaņemtu nekādu papildu atalgojumus bez tā, kas ir paredzēts likumā. Otrs - ir jābūt augstākajai izglītībai, bez kuras ir pagrūti. Treškārt, politika noved cilvēku pie personības dalīšanās. Tu bieži esi spiests iet kompromisos ar sevi un balsot ne tā, kā domā, bet kā izšķir vairākums. Politika ir arī nežēlīga konkurence. Tāpēc, lai saglabātu pozitīvu skatu uz dzīvi, cenšos lasīt labu literatūru, esmu apmeklējis visas Jaunā Rīgas teātra izrādes, bieži braucu uz Valmieras teātri, bet es nekad neietu uz Jauno vilni. Vēl politiķim ir svarīgi ieklausīties, īpaši cilvēkos, kuri ir gudrāki par tevi attiecīgās jomās. Taču nekādā gadījumā nedrīkst izdabāt jautājumos, kas ir nepopulāri, bet stratēģiski svarīgi - kā šī budžeta konsolidācija. Es ceru, ka nākamās vēlēšanas būs ne agrāk kā pēc trim gadiem.
Ko jūs darītu, ja nebūtu ievēlēts jaunajā Saeimā?
Visticamāk, kādu laiku būtu bezdarbnieks. Cilvēki, kas iet politikā, upurē savu profesionālo karjeru. Es aizgāju politikā 1988. gadā, kad sāku strādāt Tautas frontē. Toreiz biju ģeogrāfijas skolotājs. Es negribētu, lai manus bērnus māca skolotājs, kurš skolā nav strādājis vairāk kā 20 gadu. Vairs neesmu tam piemērots. Tas nenozīmē, ka es nevarētu atrast darbu, bet atgriezties profesijā ir gandrīz neiespējami.