Acis (joprojām) plaši aizvērtas
Pasaules ekonomiskās krīzes vīruss Latvijā nenokļuva uz veselas ādas, bet vaļējā brūcē. Trekno gadu krējums, kas caurmēra Latvijas pilsoni plātīgi uzrunāja no avīžu slejām un eksponēja TV šovos un bulvāru žurnālos, piepeši pameta publisko skatuvi. "Nāc ārā no metāla zārka, nāc ārā, taisnība, nāc" — tā dziedāja atmodas sākumā Muktupāvels. Gada sākumā šķita, ka zārkā esošā taisnība ir sakustējusies un vāri pavicinājusi mazasinīgo roku. Kad pašcieņa ir slima, tad balso ar savu sāpi. Cik vesela ir sabiedrības pašcieņa šobrīd, mazliet vairāk nekā mēnesi pēc Kalvīša valdības krišanas un mazāk nekā divus līdz 6.jūnija pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām? Vai jaunās valdības darbi un priekšvēlēšanu vēsmas brūci dziedē vai arī nes jaunu vīrusu iespējamību? Tuvojošās Eiropas Parlamenta un vietējo pašvaldību vēlēšanas būs aizskartas pašapziņas vēlēšanas. Pazemotie un apvainotie vai tie, kuri tādi jūtas, būs aktīvākā vēlētāju daļa. Jo dziļāka būs viņu brūce, jo izteiktāka būs vēlme balsot un radikālāka viņu izvēle. Turklāt vēlēšanas ne vienmēr mēdz būt problēmas beigas, bet gan jaunu problēmu sākums — to pierāda Moldovas izdemolētais parlaments.
Nacionāla valsts Latvijā tika izveidota skaisti un nevarmācīgi. Vēsturiskais taisnīgums tika atjaunots, sociālā taisnīguma jēdziens palika pavēnī — tas nepatīkami asociējās ar padomju impēriju un komunisma represijām. Tas, ka Latvija neienāk mežonīgā kapitālisma, bet gan sociāli sakārtotā Eiropā, paslīdēja garām. Šogad 13.janvārī brutāli tika atgādināts — valsts, kurā nav sociālā taisnīguma, atrodas valstiskumu apdraudošu risku priekšā.
Dombrovska vadītā valdība patiešām strādā. Tomēr baidos, ka pagaidām ar to ievainotajai pašcieņai nepietiek. Jaunās valdības paziņojums par algu proporcionālu samazināšanu valsts sektorā joprojām nav radījis sajūtu, ka krīzes smagums ir līdzvērtīgi gūlies uz visu Latvijas iedzīvotāju pleciem. Situācija, kad proporcionāli tiek samazinātas gan 500, gan 5000 latu lielas algas, nerunājot nemaz par dāsnajām piemaksām un citiem ienākumu avotiem, netaisnības sajūtu saglabā. 7.aprīļa Dienā nekustamā īpašuma biznesa uzņēmuma Arco vadītājs Viktors Savins uzsver, ka nekur nav bijis redzams, cik lielu daļu no algu fondiem īstenībā ir apēdušas lielās valsts institūciju algas. Viņš kā daudzi uzskata, ka "treknā" gala indivīdam iepretim liesajam algu attiecība ir 1:30. Tātad, piemēram, 30 darbiniekiem samazinot 500 latu algu par 10%, iegūst 1500 latu, bet viena darbinieka 5000 latu algu nogriežot uz pusi — 2500!
Neskaidrā situācija par mamutalgu, piemaksu vietu algu budžetā ir tikai daļa no aizskartās pašapziņas sāpes. Patiesībā aizskartā pašapziņa cer uz ko vairāk — patiesu, brālīgu solidaritāti. Ja ne par pusi algas, tad tomēr vairāk par obligāto 10% minimumu! Tas būtu patiess nacionālā izlīguma žests. Ja vēl tam pievienotos Mākoņtēvi un citi dievišķie subjekti, stiprinot valsts budžetu ar simbolisku un ne tik simbolisku finansiālu atbalstu valstij, kas devusi tiem iespēju kļūt bagātiem... Vai cilvēks, kas saņem 300 latu, ir vairāk vainīgs krīzes faktā nekā tas, kas saņem 3000 latu? Tomēr "proporcionāli" viņš neapšaubāmi cieš daudz vairāk, turklāt ne tikai materiāli, bet arī morāli viņu atkal krāpj. Trekno gadu "jet—set"** ir neziņā, kā informāciju par tūkstošus lieliem atalgojumiem uztver tie, kas pēc sešiem septiņiem mēnešiem vairs nesaņems pat bezdarbnieka pabalstu.
Pašcieņa ir aizskarta veselai paaudzei. Latvijā vismaz no 90.gadu vidus ir Eiropai neraksturīga eidžisma*** piegarša. Gerontofobiju**** veicināja pagātnes noliegšana atmodas laikā, kad padomju laika paaudze mazohistiskā eiforijā runāja par jauno, kas nāks un nomainīs visu veco. Sabiedrība paškodējās — jaunais (arī gados jaunie) — ir labi, vecais (ne tik jaunie) — slikti. Pērn intervijā rekrutēšanas aģentūras pārstāve sludināja: četrdesmit gadu veciem (!) pieredzējušiem profesionāļiem dabūt darbu Latvijā praktiski ir neiespējami — atliek tikai sākt savu biznesu. Sauklis par jaunajām sejām politikā parādījās pērngada beigās. Taču bez paskaidrojuma, ko nozīmē "jaunas sejas" — vai tie būtu gados jaunie (līdz cik gadiem) vai svaigi domājoši cilvēki politikā. Ja jaunās sejas politikā nozīmē gados jaunas, tad gribas zināt, vai ir kādas fizioloģiskas vai psiholoģiskas kontrindikācijas, lai Latvijas politikā nevarētu iekļauties spējīgi cilvēki neatkarīgi no vecuma.
Jaunības Latvijas politikā jau kopš 1991.gada nekad nav trūcis. Patiesībā tās ir bijis pārpārēm un visaugstākajā politiskajā līmenī, izvirzot Latviju pasaules jaunāko politiķu vadīto valstu priekšgalā. Vienpadsmit premjeru vidējais vecums amatā iecelšanas laikā***** ir 43,7 gadi, kas šāda līmeņa politiķiem ir netipiski pasaules standartiem. Vairāki ministri ir bijuši jaunāki par trīsdesmit gadiem. Tajā pašā laikā Obamas konkurents Džons Makeins, ko ASV vēlēšanu analītiķi nodēvēja par eidžisma upuri, bija 71 gadu vecs, bet Obama, Amerikas prezidentūras jauneklīguma iemiesojums, amatā stājās 48 gadu vecumā. Latvijā viņš varētu tikt nosaukts par "veco krabi". Latvijas reprezentablākā un profesionāli spējīgākā politiķe joprojām ir bijusi Vaira Vīķe-Freiberga, kas par prezidenti kļuva 62 gadu vecumā. Agresīvi gerontofobiski komentāri internetā bija jebkuras viņas aktivitātes neizbēgams pavadījums.
Ne Latvijas attīstība, ne pašreizējā ekonomiskā situācija neliecina, ka gados jaunie būtu spējīgāki par vecākajiem. Turklāt jaunās politiskās sejas nedrošības dēļ mēdza pulcināt ap sevi aizvien jaunākas komandas, kas pārvērta mūsu valsti milzīgā smilšu kastē, kur jaunie, ambiciozie, talantīgie un ne tik talantīgie ieguva pieredzi. Reizēm veiksmīgi, bet ļoti bieži — kā sanāca. Gados jauno birokrātu grupa ļoti agri, bieži vēl studējot, guva iespēju sēdēt augstos krēslos, uzticīgi kalpoja politiskai elitei un izmantoja tās labvēlību, pakāpjoties augstāk pa karjeras kāpnēm. Jaunības Latvijas darba tirgū nav trūcis, kvalitātes — noteikti.
Varbūt koncepts ir citāds un (kā gribētos cerēt!) jaunās sejas nozīmē svaigi domājošus, neredzētus cilvēkus, kas ienāktu politikā. Tie būtu profesionāli un spējīgi cilvēki, kas nav redzēti ne Saeimā, ne ministru krēslos, ne Privātajā Dzīvē. Šie cilvēki neizkāptu no Mercedes automašīnām, bet brauktu uz darbu ar tramvaju vai divriteni kā Dānijas premjers. Starp citu, daži no viņiem ir mēģinājuši vai pat iestājušies partijā. Mazākās un jaunās partijas viņus labprāt redz savās rindās. Lielākās ne īpaši, jo paziņas, kas tur jau darbojas, viņiem paskaidros, ka biedri patiesībā nav vajadzīgi, bet vajadzīga ir nauda vēlēšanām. Gan jaunajās, gan vecajās saraksta
tops ir jau nostiprinājies. Viens no jauno partiju dibinātājiem privātā sarunā paziņoja — "tagad mums ir vajadzīgi nodaļu vadītāji un vecākie referenti". Latvijas partijas joprojām strādā kā darbā iekārtošanas biroji, un tieši tāpēc tās joprojām negaida spējīgus cilvēkus. Reizēm mazāk redzētas sejas tomēr parādās. Ministriju un aģentūru gados jaunā nomenklatūra algu un darba vietu samazināšanas laikā ir nobažījusies par savu nākotni. Daudzi no viņiem saņēmuši vairākus tūkstošus latu lielu atalgojumu, baudījuši sistēmas labumus un nodrošinājuši servisu trekno gadu politiķiem, bet tagad labprāt būtu viņu vietā. Ja sauklis par jaunajām sejām attiecas uz viņiem, tad pārmaiņas gaidīt ir utopiski.
Aicinājums pēc jaunajām sejām nāk kopā ar neskaidrajiem profesionālajiem kritērijiem, uz kuru pamata cilvēki iegūst valsts un pašvaldības amatus. 23.februārī blogā Diena.lv Līdsas universitātes maģistrante Sandra Martinsone runāja par Latvijas politiskās elites augsto pašnovērtējumu un pārliecību "par savām universālajām spējām, zināšanām un prasmēm, kas ļauj viņiem veikt gandrīz jebkuru darbu", un ironiski sauc Latviju par ģēniju zemi, diletantu paradīzi, "kuru sargā zemie profesionalitātes griesti, provinciāla iedomība un godaprāta trūkums". Latvija ir īpaši neērta zeme, lai tajā atgrieztos tie, kas savus diplomus ieguvuši ārzemēs un pēc studēšanas tur ir strādājuši. Iebildumi ir standartveida — viņu pieredze ir citāda. Atšķirīgā pieredze, vārdā nenosaukta, ietver daudz augstākus izglītības kritērijus, daudz produktīvāku profesionālo vidi un korupcijas pieredzes trūkumu. Patiesībā šādu cilvēku profesionālā motivācija, kā arī spēja integrēties, ir augsta. Strādāt Latvijā viņiem nebūtu problēmu, ja vien viņi nebūtu spēcīgi konkurenti esošajiem. Līdzīgi kā tiek izstumti tie, kas nepieder pie "jauno, skaisto un bagāto" korporatīvās grupas, darba tirgū melnās avis ir tie, kas varētu apdraudēt "ar universālajām spējām" apveltītos.
Delakruā gleznā Brīvība uz barikādēm sieviete kailām krūtīm ved tautu uz barikādēm. Franču revolūcija bija baismīgs vēstures bīdīšanas instruments. Glezna ir skarbs brīdinājums pie varas esošajiem un tiem, kas tikai vēlas tur būt. Brīdinājums par aizskarto pašcieņu. 1991.gadā tā mūs Latvijā veda pie barikādēm. Franču revolūcijas sauklis Liberté, égalité, fraternité patiesībā ir par pašcieņu, nevis par maizi, māju un mašīnu. Politikā un valsts pārvaldē tas nozīmē spējīgo un kompetento ienākšanu. Attiecībā uz brālīgu dalīšanos krīzes grūtībās tas nozīmē solidaritāti. Politiķi, kam nepiemīt veselīgais instinkts sajust aizskartu pašcieņu, noved valsti tur, kur tā atrodas tagad.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.