Agonijas priekšvakarā

Tomēr pārsteidzoši joprojām ir tas, ka cilvēki tik nolēmēti, iepriekšnolemti un padevušies iet valsts sagraušanai pretim kā pagājušajā gadsimtā ebreji uz nošaušanas vietu, kā es to dēvēju savā personīgajā leksikā, nerodot atbildi, kālab ne tad, ne tagad nenotiek pretošanās ārprātam. Situācija kultūrā un kultūras izpratnē jaunajā brīvvalstī metodiski, soli pa solim, pilienu pa pilienam ir tikusi profanēta. Katram pirmklasniekam ir skaidrs, ka īsta aktrise un īsts rakstnieks ir vien tas, kurš pabijis dzeltenajā presē, sieviešu žurnālos, aprindu bildītēs. Rokrokā, vieglas peļņas apstulbināti, rosīgi cilvēki ir spieduši uz zemākajām pogām cilvēka vājību kleitās, iestāstot, hipnotizējoši sludinot izklaidi par augstāko kultūras misiju. Un esam attapušies šovu valstī, kurā valdība "glābj" dzeltenās lapeles, bet nosmacē grāmatniecību un vārda brīvību. Varbūt vēstures smagais kupris liedz latviešiem sacelties kā frančiem jebkurā mirklī, kad tiek kaut attāli apdraudēts vissvētākais cilvēka dzīvē — brīvība, varbūt tālab tik viegli mūs pārvērst mežonīgā ciltī, kas nākotnē izlīdzēsies vien ar žestu valodu, jo dzimtā valoda tai būs noplicināta un laika gaitā izmirusi. Šodien piedzīvojam apogeja priekšvakaru, kad nākamās paaudzes ar likuma spēku tiks debilizētas, liedzot tām vispusīgu izglītību, normāli attīstītu kultūras gēnu darbību, tiesības uz vismaz formālu vārda brīvību. Kāpēc satraukums par šo režīma piespriesto nāvessodu kultūrai ir tik epizodisks un sporādisks? Vai tālab, ka pie varas esošo bērneļi lielākoties pilnvērtīgi studē ārzemēs un par savu tēvzemi nedod ne pieci? Vai apātiju izraisa simtiem tūkstošu parakstu nenozīmīgums varas acīs? Varbūt lietussargu mītiņa divdabīgā sākotne, kad pret valdību izgāja tie, kas ar otru roku labprāt ņēma no tās finansiālu atbalstu? Varbūt sakaunējās tie, kas sauļojās atzinībā vien tad, kad bija savu desmito tiesu atdevuši valdības slavinājumam? Grozies kā gribi, nekas nav tīrs. Bet ir jāiztiek ar to, kas ir. Par sadarbību ar noziedzīgu režīmu spriedīs nākamās paaudzes, ja vien pratīs lasīt vecas avīzes un pāri palikuši būs TV arhīvi. Varbūt eksistē kāds sātanisks totālas iznīcināšanas plāns, lai noziegumu slēptu vēstures miskastes nežēlīgajai atlasei? Ja tā nav un varas pārstāvji ir naivi vientieši, tad viņi nebūtu mācējuši sagrābt priekš sevis tik, cik sagrābuši. Atjaunot taisnīgumu, nenonākot ekspropriācijas melnbaltajā stilistikā vēsturē izdodas reti. Bet vai tālab dzīvot kā pazemotiem vergiem, kas, saostījušies apdullinošo brīvestības ēteri astoņpadsmit gadu, nu zaudējuši jelkādu spēju sevi aizstāvēt? Par ko pastāv Latvija? Par dažiem baņķieriem, par savu noziedzīgo, visu iznīcinošo (kultūra, rūpniecība, lauksaimniecība, zivsaimniecība utt.) varas kliķi? Vai tomēr par cilvēkiem, mums visiem, kas esam tik dažādi, taču ar līdzīgu programmējumu — būt šeit un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, garīgi attīstoties, ne deģenerējoties, ceļot valsti, ne to mentāli un materiāli piemēslojot. Domāju, ka tas ir nieks, ka vienu gadu tiek sacūkots Adventes laiks, ja vien cilvēks izdara izšķirošo izvēli — ir par vai pret noziedzīgu režīmu. Šodien, 18.decembrī, tas ir grāmatnieku un rakstnieku protesta pikets, pašvaldību mītiņš, bet ir taču iespējams arī ģenerālstreiks 23.decembrī un Ziemassvētku kaujas. Jo labā vēsts var atnākt vienīgi pie tā, kurš ir spējīgs to sadzirdēt.u ***Inese Zandere*, dzejniece: Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Bērni, kuru skaits Latvijā beidzot ir sācis lēni pieaugt, tagad ir izlieti no vannas kopā ar ūdeni, kurā valdība mēģina nomazgāt savu netīrību. Prasme lasīt un saprast izlasīto ir jebkuras izglītības pamats. Mūsu kapitāls ir mūsu galvās, un tas ir jākrāj un jāmācās lietot bērnībā. Nelasošā sabiedrībā valda prāta paviršība, jūtu seklums un tā pašapmierinātā nekompetence, kura liek domāt, ka arī cilvēki, kas Latvijā pieņem lēmumus, nav lasītāji. Lai mūsu bērniem būtu interese par lasīšanu, lai vairotu un uzturētu šo interesi, lai izveidotu lasīšanas ieradumu, bez kura nav iespējama laba izglītība, ir vajadzīgas jaunas, interesantas, mūsu laikam un vajadzībām atbilstošas grāmatas. Ja šis process tiek apstādināts līdz labākiem laikiem, tad pienāk sliktāki laiki, jo no tās pašas vietas atsākt nav iespējams. Vai tad var apturēt bērna dzīvi un pateikt — tagad neaudz, neattīsties, pagaidi, kamēr beigsies krīze? Mēs vārdos gribam, lai mūsu bērni būtu labāki un gudrāki par mums, bet darbos — uzspiežam viņiem savu tumsonību. Laba oriģinālgrāmata bērniem ir viens no pašiem darbietilpīgākajiem un dārgākajiem grāmatniecības produktiem. Ar PVN nodokļa četrkāršošanu grāmatizdevējiem tiek uzlikta tik augsta latiņa, ka to var pārvarēt tikai kārtslēcējs, un vienlaikus izrauta no rokām kārts — Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsts, kura apjoms nu jau būs tikai tāds spieķītis vai stibiņa. Arī tās bērnu grāmatas, kam brīnumainā kārtā izdosies tikt pāri augsto tapšanas izmaksu barjerai, pakāpjoties uz nedaudzo mecenātu pleciem, tur augšā gaida grāmattirgotāju izdzīvošanas centienu noteiktās augstās cenas, bet lejā — cieta atsišanās pret tukšu vietu — ģimeņu un bibliotēku pirktspēju. Valdība ir aizmirsusi to, ka latviešu literatūra un latviešu oriģinālgrāmata var rasties tikai Latvijā, ka to nevar importēt. Un arī to, ka šprotes, baļķus, dizaina idejas un zāles pret vēzi var eksportēt uz citām valstīm, citās valodās runājošiem cilvēkiem, bet latviešu grāmatu tirgus ir tieši tik liels, cik liela ir mūsu latviski lasošā tauta. Var vēsi konstatēt, ka PVN likmes paaugstināšana ne vien būtiski bremzēs grāmatniecības nozares attīstību, bet negatīvi ietekmēs arī kultūras un izglītības situāciju valstī kopumā. Bet patiesībā tagad ir tā, it kā vīri ar bisēm būtu sākuši medīt perēšanas laikā. Tā ir rīkojusies mūsu valdība un parlaments — viņi ir malumednieki, kas šauj pa māti un pusperētiem cāļiem. Latvijas deviņdesmitgades svētkos es saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni par darbu bērnu literatūras attīstībā. Pašlaik tā pati valsts, kas manā personā atzina bērnu literatūru, grāmatniecību un lasīšanas veicināšanu, ir nostājusies pret bērnu grāmatām un pret bērniem. Pirms vairākiem gadiem, uzsākot jaunu, mērķtiecīgu bērnu kultūras attīstības plānu, es runāju par drosmi un lielu attieksmi pret mazu literatūru — bērnu literatūrā jāiet kā strēlniekos; kur mēs paši nospraudīsim robežas, tur tās arī būs. Tagad — ja oficiālā vara ir pret bērnu grāmatām un lasīšanu, mums jau ir jāiet bērnu literatūrā kā partizānos, kā pagrīdē, kā tumsonības okupācijas apstākļos. Cenšoties apvienot tos, kas saprot, kāpēc Latvijas bērniem ir vajadzīgas jaunas grāmatas un kultūrai attīstība. Ceru, ka arī Jūs esat viens no tiem, kas to saprot. * Izdevniecības Liels un mazs galvenā redaktore, Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes valdes locekle, Latvijas Literatūras un grāmatniecības padomes locekle, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece