Paradoksāli, taču amerikāņu milzīgais entuziasms un lielās cerības, ko tie saista ar Obamu Baltajā namā, ir radījušas iemeslu arī kritikai, ko viņš saņem, jau tikai stādamies amatā. Gribētāju būt klāt tiešām vēsturiskajā brīdī un to svinēt bija tik daudz, ka, lai nodrošinātu šo pieprasījumu, prezidenta inaugurācijas pasākumi trešdien Vašingtonā kļuva par visdārgākajiem ASV vēsturē un izmaksāja 160 miljonus dolāru. Tas izskatās īpaši nevietā uz finanšu krīzes un globālās ekonomikas recesijas fona. Turklāt lielākie naudas donori bija Volstrītas firmas, kuru glābšanai valdība tikai nupat atvēlējusi desmitiem miljardu ASV nodokļu maksātāju naudas. Šīs skarbās un ļoti nepatīkamās īstenības pretrunas, kurās Obama nonāca jau pirms zvēresta nodošanas, turpmāk būs viņa ikdiena Baltajā namā. ASV ekonomika, kas ir sliktākā stāvoklī nekā jebkad kopš 30.gadu Lielās depresijas, būs viņa valdības galvenā rūpe. Taču viņš godīgi saka līdzpilsoņiem, ka būs vēl sliktāk, pirms kļūs labāk. Tāpēc jo apbrīnojamāka ir viņa spēja iedot tautai cerību, ka, lai cik grūti laiki gaidāmi, grūtības var pārvarēt. Ar šo pragmatisko un pat skarbo, nebūt ne lēti populistisko "pozitīvismu" vien Obama atdod Amerikai brīvās pasaules līderes lomu draudīgās depresijas apstākļos, kad ne vienas vien demokrātiskas valsts, arī Latvijas, politiķu īstenība ir ekonomiskā lejupslīde apvienojumā ar sabiedrības slīgšanu bezcerībā. Arī Obama savā inaugurācijas runā atzīmēja "paļāvības noplakšanu" un "bailes, ka Amerikas lejupslīde ir neizbēgama", un ka šie izaicinājumi ir reāli un nopietni, taču pauda pārliecību, ka tiks pārvarēti. Viņš nebiedē ar gaidāmajām grūtībām, nedz arī melo par iespējām tās pārvarēt, toties mērķtiecīgi meklē atbalstu arī pretējā politiskajā nometnē un iesaista savā komandā arī vēlēšanu kampaņas pretiniekus, pat iepriekšējā prezidenta Džordža Buša republikāņu administrācijas līdzgaitniekus un politikas veidotājus, labi apzinādamies, ka tikai iespējami plaša vienprātība par valstij visbūtiskākajiem jautājumiem, nevis partijiskas un ideoloģiskas nostādnes var palīdzēt atrast ceļu ekonomisko un sociālo problēmu staignājā. Obamas globālā popularitāte ir milzīgs avanss un priekšrocība arī daudzo pasaules drošības problēmu risināšanai. Var tikai minēt, kā pat zemapziņas līmenī islāma pasaulē strādā fakts, ka ASV prezidenta otrais vārds ir Huseins (Obama uzreiz un bez apspriešanas noraidījis piesardzīgos padomus, ka varbūt zvēresta nodošanas ceremonijā bez tā varētu iztikt), bet Āfrikā viņa ievēlēšana kļuva par svinību iemeslu ne tikai viņa tēva dzimtenē Kenijā vien. Taču vislielākā cerība, ko līdz ar jauno prezidentu Amerika piedāvā pasaulei, ir nevis viņa atšķirības no iepriekšējiem 43 prezidentiem un šo atšķirību it kā solītā priekšrocība rasei vai reliģijai piederīgajiem, bet gan spēja pacelties pāri šīm atšķirībām un pēc netaisnības laikiem vispārliecinošākajā veidā pavēstīt, ka tām nav nozīmes. Milzīgas cerības uzliek milzīgu atbildību, jo vilšanās arī būtu milzīga. Obamas aicinājums uz "jaunu atbildības laikmetu" pašlaik svarīgs ne tikai amerikāņiem. Taču ASV prezidentam līdzās pašmāju ekonomiskajām problēmām piekrīt atbildība arī par starptautisko drošības situāciju, kas nebūt nav viegla. ASV ir iesaistīta divos karos, ir saasinājies konflikts Vidējos Austrumos, pieaugusi spriedze attiecībās starp kodolvalstīm Pakistānu un Indiju, Irāna bīstami tuvojas kodolieroču iegūšanai, Ziemeļkoreja arī nav atteikusies no kodolambīcijām, un arī uz šā fona it kā mierīgajā Eiropā nupat pieredzējām karu Gruzijā un redzam ekonomiskās krīzes politiski novājinātu valstu augošu nestabilitāti. Taču Obama diezin vai attaisnos dažu cerības uz pielaidīgāku un samiernieciskāku ASV ārpolitiku. Savā runā viņš noraidīja "viltus izvēli" starp drošību un Amerikas ideāliem ārpolitikā un piekodināja, ka "mēs neatvainosimies par savu dzīvesveidu", bet tiem, kuri mēģina panākt savus mērķus ar teroru un slepkavībām, pateica: "Mēs jūs sakausim." Savukārt tiem, kuri "turas pie varas ar korupciju, viltu un apspiešanu", viņa vēstījums ir, ka viņi ir "vēstures nepareizajā pusē". Gan Obamas runātais, gan viņa drošības un ārējās politikas sastāvs arī Latvijai nerada bažas par mūsu valstu stratēģiskās partnerības nākotni. Bet viņa inaugurācijas runā teikto, ka "sākot ar šodienu, mums ir jāpieceļas kājās, jānotrauc putekļi un jāsāk atkal Amerikas pārveides darbs", gribētos dzirdēt arī no politiķiem Latvijā. Un vislabāk, ja arī jau sākot ar šodienu.
Aivars Ozoliņš: Arī mēs varam
Jaunais ASV prezidents Baraks Obama ir tik mierīgs un pārliecināts par sevi, ka teju vai jāšaubās, vai viņš pilnam apzinās un novērtē problēmu un izaicinājumu apmēru, kas viņu sagaida amatā. Apzinās, protams. Katrā ziņā viņa stāja un rīcība nedod iemeslu par to šaubīties. Tas izskatās pēc politiķim gandrīz ideālas atgriezeniskās saiknes ar sabiedrību: Obamas izstarotais nesatricināmais miers un pārliecība par savu un savas valsts spēju tikt galā ar grūtībām aizdod mieru un pašpaļāvību citiem amerikāņiem — atbalsts Obamam Amerikā sasniedz 80 procentus un pārspēj jebkura politiķa sapņus par saviem "reitingiem" —, un tieši viņu atgūtā pašpārliecība un uzticēšanās jaunajam prezidentam ir pamats, kas viņam ļauj justies mierīgam un drošam par iespējām īstenot vēlēšanu kampaņas sauklī uzsvērto pārliecību, ka "jā, mēs varam".
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.