Šīs partijas laiks acīmredzot ir pagājis. Pat Latvijas ceļš, kam bija gan moderna programma un ideoloģija, gan arī cilvēki, kas to sākotnēji vēlējās īstenot, nespēja turēties pretī lielas un vieglas naudas īstenībai un pārcēlās no vēlēšanu uz "Ventspils stipendiātu" sarakstu, kurā beigu galā nonāca arī visi citi Latvijā kaut cik ietekmīgi politiskie veidojumi. TP sākotnēji bija vienīgā alternatīva "tai" naudai, turklāt arī būvēta bija kā īsta partija, taču tai pašai pamatfunkcijai — būt par mašīnu "citai" naudai. Kopš šī konkurence ir beigusies ar vienošanos par valsts varas kopīgu apsaimniekošanu, TP piedāvājums vēlētājiem pamatā ir, ka visi pārējie esot tikpat slikti. Ar fasādes cilvēka nomaiņu Andra Šķēles investīciju projekts nekļūs par kaut ko citu. Bet Segliņa sludinātajam, ka partijai esot jāatgriežas pie šīm "savām saknēm", vairs nav nākotnes.
Ak, brīdi, tu esi tik skaists, kavējies jel! Tas tagad varētu būt TP moto. Valsts nozagšanas laika iekonservēšana jeb, kā teic partijas ideologi, "stabilitāte un prognozējamība" ir TP pašsaglabāšanās jautājums un tātad arī priekšsēdētāja efektivitātes mēraukla. Tādā ziņā Kalvītim nav ne vainas, taču ar neslēpti pārcentīgo šā darbiņa darīšanu un tikpat neslēpto draudzēšanos ar Krievijas gāzes un hokeja naudu savulaik omulīgais "lāga zēns" vēlētājiem nu kļuvis par izsvilpjamu bubuli. Vēl efektīvāks, taču tāpēc arī vēl nepopulārāks būtu TP nelāgās pašsajūtas godīgais paudējs Gundars Bērziņš, kas interneta portālos sunī partijas jeb "nacionālās valsts" ienaidniekus.
Segliņš kā partijas vadītājs automātiski nonāktu šo pašu nesavienojamo lietu spīlēs. No vienas puses, iekšlietu ministram ir liela vara (ko ministrs centīgi liek lietā, piemēram, TP ienaidnieku galvgalī ierindotā KNAB iegrožošanai), no otras — jo acīmredzamāk šo varu izmantos partijas īpašnieku mērķiem, jo ātrāk sabiedrības ieskatā kļūs par kārtējo Šķēles rokaspuisi. Diviem gadiem līdz Saeimas vēlēšanām viņa pašreizējā puslīdz svaiguma var nepietikt.
Amata lāstu vislabāk droši vien saprot paši partijas ļaudis. Kaut gan Helēna Demakova un Māris Riekstiņš pie kandidātiem nosaukti tikai demokrātiskuma paskatam, kultūras ministre sparīgi kratās no tā vaļā, aizbildinādamās ar doktora disertāciju, bet ārlietu ministrs nezin kāpēc uzstāj, ka partijas vadītāja un ministra amati neesot savienojami. (Kāpēc, ja arī citur, tāpat kā Latvijā, partiju priekšsēdētāji vada valdības? Vai tas nav tēmēts tieši uz ministru Segliņu?)
Segliņš nevar glābt partiju, kas sevi tik uzstājīgi identificēja ar Latvijas valsti, ka tagad sabiedrības vairākums, kas vairs ne tuvu tā neuzskata, tai šķiet esam valsts ienaidnieki. Vara šļūk ārā no rokām — likumsargi arvien vairāk vadās pēc likuma, nevis partijas norādēm, pat savējie pagastveči, kam maz rūp partijas bonzu privātās intereses, ņerkst par "Rīgas gala" dzirnakmeni viņiem kaklā, bet pašu ieliktais prezidents ganās savvaļā un pat viņam piekomandēto kancelejas vadītāju tur no sevis pa gabalu (Eduarda Stiprā gaidāmā sūtīšana uz ANO un Kalvīša bijušā padomnieka Pētera Ustuba gatavošana viņa vietā acīmredzot ir mēģinājums atgūt prezidenta kanceleju). Arī valdošais vairākums Saeimā sarucis līdz minimālam (un, kazi, var vēl sarukt, ja, piemēram, Vaira Paegle apvainotos, ka nav dabūjusi solīto vēstnieces amatu.) Fonā — ekonomikas draudīgais stāvoklis, ko paši vien saasinājuši, aizgūtnēm noēzdami divu gadu laikā "septiņus treknos".
Situācija partijai līdz vēlēšanām draud kļūt tikai sliktāka. Risinājums? "Ļoti liela ārkārtas vēlēšanu iespējamība jau šogad vai nākamā gada sākumā," piepeši nobliež Bērziņš, kas kopā ar partiju bija nikni iestājies pret tautas tiesībām atlaist Saeimu; acīmredzot, ja tas notiktu TP kontrolē, tad būtu pieņemams veids, kā mēģināt atgūt savas varas leģitimitāti, kamēr nav nobrieduši vērā ņemami politiskie konkurenti. Kontrolējams prezidents, kas piekristu atlaist Saeimu, būtu obligāts priekšnoteikums, bet recepte politiskās krīzes radīšanai jau izmēģināta — budžeta likuma izgāšana.
Taču grūti iedomāties, ka Segliņš tad spētu nest šādas TP atdzimšanas karogu. Ja vadoņi izšķirtos par šādu avantūru, nāktos iet uz visu banku — izcelt no Mākoņiem Šķēli un cerēt, ka vismaz 10 procentu vēlētāju balsotu par viņa "stingro roku". Tiesa, jārēķinās, ka viņa atgriešanās tā satracinātu pārējos 90 procentus, ka tie būtu ar mieru balsot par jebko, ka tik ne Šķēli. Tas būtu pārāk liels risks zaudēt visu uzreiz. Šīs Bērziņa spekulācijas ir kārtējā partijas vājuma izmisuma, nevis sava spēka apziņas izpausme.
Ticamāk, ka Segliņš ("jo es viņu pazīstu", kā mēdz teikt Kalvītis) vadīs TP turpmāko norietu. Cik ilgi un kāda būs šī partija, redzēsim pēc kārtējām vēlēšanām.