Kā sen atpakaļ brīdināja gudrs cilvēks — jābūt piesardzīgam, jaunībā kaut ko vēloties, jo pusmūžā tas var piepildīties. 9.Saeimas pusmūžā valdošā koalīcija ir panākusi to, ko bija mēģinājusi iestāstīt. Vēlēšanas, protams, nebija referendums par šo koalīciju. Toties tautas nobalsošana sestdien noteikti būs pirmām kārtām par tādu valdīšanu, kādu mums piedāvā šī koalīcija.
Referendums būs par grozījumiem Satversmē, kas dotu tautai tiesības atlaist Saeimu. Taču ne tikai liela daļa vēlētāju attiecas pret to kā pret neuzticības izteikšanu pašlaik pie varas esošajiem, bet arī viņi paši to redz tieši tā; valdības vadītājs Ivars Godmanis (LPP/LC) uzsver, ka parlamenta atlaišana šobrīd esot nepieņemama, jo Saeimai ir jābūt darbaspējīgai, tāpēc "ārkārtas vēlēšanas šajā situācijā ir nepieļaujamas no valstiskā viedokļa".
Gan Godmanim, gan citiem koalīcijas politiķiem šķiet, ka pirmstermiņa vēlēšanas nav pieļaujamas ne tikai "šajā situācijā", bet vispār būtu nelaime valstij. Kāpēc? Iestāšoties jukas un haoss. Kāpēc Latvijā iestātos haoss, ja citās demokrātiskās valstīs ārkārtas vēlēšanas nav nekas ārkārtējs?
Kad uz to jāatbild, tad gan pie varas esošajiem galvās iestājas jukas un haoss. Nemaz nekavējoties pie tāda absurda kā TP aicinājums saviem vēlētājiem demokrātijas glābšanas vārdā nepiedalīties referendumā un pie pretrunas starp valdošās koalīcijas politiķu sacīto, ka vispār jau tautai jābūt iespējai atlaist Saeimu, un viņu apgalvojumu, ka referendums par to būšot teju Latvijas valsts gals, argumenti pret sestdien lemjamajiem grozījumiem Satversmē maldās trīs priedēs. Tās ir: pirmkārt, minētais haoss vai vismaz "destabilizācija", kas iestāšoties, jo, otrkārt, mazākums varēšot atlaist vairākumu, kā rezultātā, treškārt, pie varas nākšot promaskaviski spēki.
Ja referendumā vairākums nobalsos par grozījumiem Satversmē, jau "nākamajā rītā mēs pamodīsimies pavisam citā Latvijā", šausminās Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS). Jo koalīcijā neiekļuvušie spēki varēšot "viegli" atlaist Saeimu, pie varas nākšot "kreisie spēki" un mainīšot "Latvijas politisko kursu" — Latvijā pat tikšot ieviesta divvalodība.
Šķiet, ka Saeimas priekšsēdētājs nav lasījis Satversmi. Valsts valodas statusu pat Saeima nevar mainīt, tam būtu nepieciešams tieši tāds referendums kā pašreizējais — par otru valsts valodu būtu jānobalso pusei no visiem balsstiesīgajiem.
Arī koalīcijas politiķu šķietami svarīgākais arguments — ka Saeimu varēšot atlaist un jaunu ievēlēt tikai 15 vai pat 12 procenti balsstiesīgo — ir tikpat pasakains. Referendumam nodotie Satversmes grozījumi paredz, ka tāpat būs vispirms jāsavāc 10 tūkstoši notariāli apstiprinātu vēlētāju parakstu, tad vēlēšanu komisijai būs mēneša laikā jāsavāc vienas desmitās daļas visu vēlētāju parakstu, tikai pēc tam varēs notikt referendums, un Saeima būs atlaista, ja tajā piedalīsies vismaz puse no iepriekšējās vēlēšanās balsojušo un vismaz puse no tiem būs nobalsojuši par. (Tieši tāda pati procedūra paredzēta arī, piemēram, par Latvijas dalību Eiropas Savienībā, taču tas valdošos nez kāpēc nesatrauc.) Apgalvot, ka to izdarīs "ļaunie krievi", pārējiem 88 procentiem kā teļiem noraugoties, kā tiek mainīts valsts "politiskais kurss", nozīmē necienīt savu tautu.
Bet par Saeimas un valdības koalīcijas darbaspēju vislabāk liecina darbi. Uzreiz pēc vēlēšanām "stabilitātes garants" Kalvītis uz Dienas jautājumu, kas būs jaunās valdības obligāti padarāmie darbi, nešaubīdamies noskaldīja: "Pirmām kārtām nodrošināt stabilu ilgtermiņa ekonomisko attīstību valstī." Rezultāts — Latvijā ir augstākā inflācija ES.
Ja ir jānosauc citi sasniegumi, tad viens ir robežlīgums ar Krieviju. (Tiesa, komplektā ar Latvijas gazpromizāciju, kuras īstenotāji ir tie paši, kuri mūs biedē ar "prokrieviskajiem spēkiem".) Citi koalīcijas spilgtākie darbi bijuši tikai savas mafiozās varas nostiprināšanai uz Latvijas demokrātijas, drošības un tiesiskuma rēķina: mēģinājums grozīt drošības likumus, kas būtu izslēdzis Latviju no pilnvērtīgas dalības NATO; LTV ziņu dienesta izrūnīšana; savējo bīdīšana Satversmes tiesas tiesnešu un tiesībsarga amatos; prezidenta noskatīšana zoodārzā; izrēķināšanās ar KNAB; arvien nerimstošā nieze pakļaut prokuratūru; mēģinājums padarīt likumīgu noziedzīgi iegūtu līdzekļu atmazgāšanu. Varat turpināt.
Šausmas, ar kurām valdošie mūs biedē, ja tauta varēs atlaist Saeimu, ir bērnu stāsti zem segas tumšā istabā, ja salīdzina ar tām, kuras paši jau saviesuši un vēlas turpināt. Iespēja, ka visus četrus gadus starp vēlēšanām būs jārēķinās ar "kvaukšķiem", nevis, rādot tiem "Lagzdiņa sveicienus", tikai jārauš nauda, par ko nopirkt nākamās, šiem "saimniekiem savā zemē" liek justies slikti. Mums ir iespēja sestdien nolikt viņus izvēles priekšā — vai nu strādāt vēlētāju labā, vai nu dabūt ar kāju pa dibenu.