Aivars Ozoliņš: Cietumā, pirtī un citur politikā

Toties ar smagos kriminālnoziegumos apsūdzēto Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kas, pat cietumā sēdēdams, no politikas tālu nebija aizgājis, otrdien "zaļo zemnieku" frakcija Saeimā apspriedusies par reģionālo reformu. Un, protams, Saeima ceturtdien diezin vai iespers ar kāju pa dibenu visu pārraugāmo nozaru izputinātājam satiksmes ministram Aināram Šleseram, kura demisiju pieprasa opozīcijas Jaunais laiks (JL). Ne tikai valdošās koalīcijas politiķi, bet arī opozīcijas partijas Saskaņas centrs (SC) frakcija par viņa postošo darbošanos ir visnotaļ gandarīta. Demokrātiskā un tiesiskā valstī pat tikai aizdomas par interešu konfliktu, kur nu vēl par iespējamu kriminālnoziegumu, ir iemesls politiķiem atkāpties no amata un pārtraukt politisko darbību. Latvijā politisko atbildību izprot kā bankrotējušu politiķu palikšanu amatos, lai var "turpināt strādāt". Bet nupat jau arī smagas kriminālapsūdzības un pat cietums nav šķērslis politiskai darbībai. Vairs neizbrīna 350 sabiedrībā vairāk vai mazāk pazīstamu cilvēku iestāšanās par aizdomās par korupciju aizturētā Rīgas pašvaldības attīstības departamenta vadītāju Pēteri Stranci. Ne tikai tāpēc, ka līdzīgu vēstuli sen atpakaļ pulciņš sabiedrībā pazīstamu ļaužu bija parakstījis par reketa karali dēvētā Ivana Haritonova aizstāvībai. Diemžēl arī tāpēc, ka Latvijā pieņemts uzskatīt — vismaz pašu politiķu un amatpersonu lokā —, ka viņi var palikt amatos un strādāt, līdz tiesa nav atzinusi, ka ir vainīgi. Strancis, protams, nav nekāds reketier is, un droši vien vairākums vēstuli parakstījušo uzskata viņu par labu cilvēku. Aizdomas par korumpētību Latvijā vairs nav iemesls šaubām, vai cilvēks ir labs. Atzīt savu iespējamo zaglīgumu jau pat kļūst par augstākā līmeņa politikas stilu. Gan TP vecbiedrs Gundars Bērziņš, gan partijas Saeimas frakcijas priekšsēdis Māris Kučinskis pieļauj tuvināšanos ar JL — šī partija, raugi, būtu "ļoti piemērota", jo uzmanītu, lai viņiem "nepaslīd rociņa". Labākais līdzeklis pret "rociņu paslīdēšanu" ir rokudzelži, ar ko tiesību sargātāji pēdējā laikā amatpersonām itin labprāt izpalīdz. Taču par labu Bērziņam, Kučinskim un viņu partijai varētu teikt, ka pirmais solis uz atveseļošanos no kleptomānijas ir problēmas atzīšana un piekrišana, lai par savām rociņām nedrošos kāds pieskata. Valdību un tās ministrus it kā vajadzētu pieskatīt Saeimai. Taču pašreizējā ir kļuvusi par valdības piedēkli un nezin kādos mākoņu zvērudārzos pieņemtu lēmumu apzīmogotāju. Bet Šlesera gadījumā valdošās koalīcijas un arī daļas opozīcijas politiķi pat liek saprast, ka nesekmīga politika ir partiju programmatisks uzstādījums. Ministra vadībā dzelzceļa pasažieru pārvadājumi ir novesti līdz nožēlojamai nīkuļošanai, Latvijas pasts ir faktiski bankrotējis, par Rīgas lidostas atlaižu politiku valstij draud ES sankcijas miljonu latu apmērā, ministrija ir šķērdējusi līdzekļus, kā to nupat atzinusi Valsts kontrole, Latvijā ir dārgākie autoceļi Eiropā, ko pat Valsts prezidents bija spiests pieminēt, pērn 18.novembrī runādams par korupciju. Kam ir vajadzīgs šāds ministrs? "Neaizmirsīsim, ka Ainārs Šlesers vienmēr ir uzstājies par Latvijas un Krievijas savstarpējo attiecību uzlabošanu, un viņš uzskata, ka savstarpēji izdevīgas starpvalstu attiecības labvēlīgi ietekmēs mūsu valsts ekonomisko attīstību, — un šī satiksmes ministra pozīcija atbilst SC programmas pamatprincipiem," SC līderis Nils Ušakovs paskaidro, kāpēc partija neatbalstīs Šlesera demisiju. Gana skaidri pateikts, ka ministra ekonomiski graujošā darbība ir izdevīga Ušakova patroniem Krievijā un atbilst partijas principiem. Taču izrādās, ka tie ir arī valdības principi. "Demisijas atbalstīšana būtu pretrunā tiem principiem, uz kādiem tika veidota valdība," paziņo TB/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs Māris Grīnblats. Augusts Brigmanis (ZZS) uzskata, ka tieši Šlesers cenšoties sakārtot pasta darbību. Premjerministrs Ivars Godmanis domā, ka pirmīt minētā Šlesera radītā postaža esot "steidzami risināmi jautājumi", par kuru risināšanu jāturpina atbildēt pašam Šleseram. Boldāns, kuru pie cietuma ar puķēm un urrā saucieniem sagaidīja ducis fanu, došoties vispirms uz pirti, pēc tam atpakaļ politikā. Lembergs, kuru tiesas sēdēs arī atbalsta fanu pulciņš un zilā govs Ventspilī, esot vienkārši garāmejot iegājis Saeimā, "un tagad mēs te kopā šo likumu skatām", muļķi laiž Brigmanis. Šlesers turpinās kādiem, tikai ne Latvijai un tās sabiedrībai, izdevīgo nozares postīšanu. Šī Saeima un Latvijas "politiskā elite" acīmredzot nav spējīga mainīties. Arī tāpēc jācer, ka izdosies savākt parakstus referendumam par Satversmes grozījumiem, kas ļautu tautai ierosināt Saeimas atlaišanu.