Šāda iespēja Maskavai gan vēl nav zudusi. Tēvzemes "mugurkaulainie" atkārtoti iesniedza to pašu likumprojektu, un Saeima par to vēlreiz balsos šo ceturtdien. Provokāciju veterāns Juris Dobelis solījies pats apstaigāt deputātus, lai šoreiz nekas nemisējas. Dobelis ir ieskaitījis "valsts ienaidnieku" kategorijā pat tos Latvijas pilsoņus, kuri referendumā balsoja par tiesībām tautai atlaist Saeimu, un gan jau arī tiem deputātiem, kuri nepalīdzēs izcelt no partijas apsūnojušās pūra lādes daudzkārt nelietīgi valkāto leģiona jautājumu, mēģinās uzkarināt "ienaidnieku" birku.
Var jau uzskatīt, ka TB iniciatīva ierakstāma pie citām valdošās koalīcijas politiskās impotences izpausmēm ekonomiskās krīzes priekšā — šīs pašas partijas tieslietu ministra Gaida Bērziņa idiotiskās idejas rakstīt jaunu Pilsonības likumu un diskutēt par nāvessoda atjaunošanu, kam piebalsoja arī iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP), vai "mācītāju" partijas Šlesera priekšlikuma sodīt dzērājus šoferus ar nesamaksājamiem naudassodiem.
Tik un tā dīvaini, kāpēc tieši tagad savajadzējās leģionāru, ja kārtējais 16.marts un pašvaldību vēlēšanas tikai nākamgad, bet Saeimas vēlēšanas — pēc diviem gadiem.
Krievijas ĀM, informēdama par lēmumu virzīt ANO trīs rezolūciju projektus, īpaši pievērsa uzmanību šim vienam un bez aplinkiem norādīja, ka tas attiecas uz Latviju un Igauniju, kur "valstiskā līmenī tiek īstenots kurss uz nacisma heroizāciju un tā ideoloģijas attaisnošanu". Kāds "kurss", turklāt "valstiskā līmenī"? Jau labu laiku nav bijis ne valdības, ne Saeimas lēmumu, kurus Maskava būtu mēģinājusi izmantot savas propagandas mašīnas barošanai. Un uzreiz viens kā uz pasūtījumu tieši tagad top! Dīvaini?
Maskavas saspēle ar Latvijas "nacionālajiem" radikāļiem ir gadiem kopts, pastāvīgi atražots, līdz mielēm pazīstams scenārijs. Taču pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā tam ir uzrakstīts pavisam citāds iespējamais turpinājums. Tāpēc Putina režīmam noteikti augusi ekstrēmistu un provokatoru vērtība Baltijas valstīs, kuras, nav šaubu, tas vēlētos redzēt nupat jau oficiāli deklarētajā savas "ietekmes zonā". Britu laikraksts The Economist nesen mēģināja iztēloties Kremļa čekistu plānus, kā radīt ieganstu agresijai: "Provokācijas īstenos nacionālistu huligānu bandas, kuras rīkosies kā šķietami patrioti, prasīdamas visu krieviski runājošo etnisko iztīrīšanu no Igaunijas un Latvijas. Arī mūsu līdzpilsoņi tur izveidos pašaizsardzības vienības, kuras mums lūgs aizsardzību gan no huligāniem, gan no valsts varas iestādēm."
Tiktāl vēl nav. Taču TB/LNNK šķietamo patriotu iesniegtajam likumprojektam ir daudz lielāks provokāciju potenciāls nekā tikai kārtējais mēģinājums pateikt, ka Latviešu leģions, nacistiskās Vācijas regulārās armijas formējums, 1943.gadā tika izveidots pēc Hitlera pavēles kā "nacionālās pretošanās kustība".
TB/LNNK piedāvā papildināt pašreiz likumā rakstīto, ka "par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem atzīstami Latvijas Republikas iedzīvotāji, kuri Latvijas teritorijā laika posmā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1960.gada decembrim piedalījās bruņotā un pagrīdes pretošanās cīņā pret okupācijas režīmu militārajiem formējumiem un šo režīmu administrāciju", ar jaunu apakšpunktu: "piedalījās nacionālo karavīru vienību bruņotā pretošanās cīņā pret okupācijas režīma militārajiem formējumiem".
Pirmkārt, šādu formulējumu varētu uz sevi attiecināt arī tie, kuri sarkanarmijā karoja Latviešu strēlnieku korpusā, ko 1944.gadā izveidoja uz 43.gvardes Latviešu strēlnieku divīzijas un 308.Latviešu strēlnieku divīzijas bāzes. Arī tās visas bija "nacionālas karavīru vienības", un arī cīnījās pret okupācijas režīmu — nacistiem.
Otrkārt, likumā nosauktos "okupācijas režīmus" — gan padomju, gan nacistu — Tēvzemes viltnieki reducējuši līdz "okupācijas režīmam". Tātad ir bijis tikai viens? Ko īsti šie politiķi cenšas panākt — lai Latvijas valsts atzīst saistību ar nacistu režīmu, vai lai "atbrīvotāji" var apgalvot, ka, re, Latvijas valsts atzīst — ir bijusi tikai nacistu okupācija?
TB/LNNK pašpasludināto "patriotu" cinismu pārspēj tikai viņu alkatība. Bļaustīdamies par okupantiem, partijas vadoņi negausīgi pildīja kabatas sava "pelēkā kardināla", KGB ziņotāja Normunda Lakuča vadībā. (Kā māca čekists Putins — nav tāda jēdziena kā bijušais čekists.) Ja viņiem būtu izdevies izgāzt vienošanos ar Krieviju par karaspēka izvešanu 1994.gadā, ko viņi lamāja par "nodevību", ja būtu izdevies izgāzt arī referendumu par Pilsonības likuma grozījumiem 1998.gadā, Latvija tagad nebūtu NATO un Eiropas Savienībā un šeit joprojām atrastos Krievijas armijas vienības.
Kārtēja TB/LNNK provokācija ir īsta dāvana Maskavai. Saeimai nav jāpiedalās Latvijas starptautiskā diskreditēšanā un valsts drošības situācijas pasliktināšanā.