Obamas nominēšanu prezidenta amatam nav pārspīlēti dēvēt par vēsturisku pēc ASV divsimt gadu mokām ar rases problēmu. Tieši četrdesmit piecus gadus pirms tam, kad Obama Denverā runāja par nācijas "sākotnējo verdzības grēku", Mārtinš Luters Kings Vašingtonā teica slaveno "Man ir sapnis" runu par to, ka ir pienācis laiks īstenot valsts tēvu dibinātāju solījumus — visiem vienādi garantētās neatņemamās tiesības uz dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes. Obamas nominēšana ir šo solījumu piepildījums.
Obama simbolizē Amerikas spēju pastāvīgi atjaunoties, labot savas kļūdas, atteikties no aizspriedumu mantojuma un palikt par demokrātiskās pasaules līderi. Viņš ir iedvesmojis reģistrēties vēlēšanām un kaismīgi dzīvot līdzi priekšvēlēšanu norisēm miljoniem amerikāņu, kuriem politika līdz šim neinteresēja. Vasarā viņš pulcēja simtiem tūkstošu cilvēku pūļus Eiropā, izpelnīdamies oponentu kritiku par rokzvaigsnes tēlošanu, taču šī kritika ir nevietā — Obama ne tikai daudziem Amerikā, bet arī citur pasaulē ir atdevis sajūtu, ka politika ir svarīga.
Visi apstākļi it kā būtu par labu demokrātu uzvarai vēlēšanās novembrī. Pirmām kārtām jau tas vien, ka republikāņi ir bijuši pie varas pēdējos astoņus gadus, bet amerikāņiem netīk vienas partijas pārgara valdīšana, turklāt prezidenta Džordža Buša popularitāte ir katastrofāli zema. Karš Irākā pēdējā laikā gan vairs nedominē ziņu virsrakstos, taču nosaukt to par populāru noteikti nevar. Ekonomika ir bēdīgā stāvoklī — kredītu sistēmas un mājokļu tirgus krīze, augošas enerģijas cenas. (Un pat daba nupat ir kā sazvērējusies pret republikāņiem — Amerikas krastiem tuvojas orkāns Gustavs kā atgādinājums par šīs valdības neizdarību orkāna Katrīna pirms trim gadiem nodarītā posta seku likvidēšanā un apdraudējums arī republikāņu partijas konventa ieplānotajai darba kārtībai.)
Tomēr demokrāti sāka konventu ar Obamas pavisam nelielu pārsvaru sabiedriskās domas aptaujās pār republikāņu kandidātu Džonu Makeinu. Partija arvien pūlas sadziedēt Obamas un Hilerijas Klintones cīņās par nomināciju cirstās brūces. Arī konventā Klintone savā runā gan aicināja partiju uz vienotību, taču tikai formāli atbalstīja Obamu. Viņas vīrs, bijušais prezidents Bils Klintons, gan bija dāsnāks, īpaši uzteikdams Obamas izvēlēto viceprezidenta kandidātu, Senāta Ārlietu komitejas priekšsēdētāju Džonu Baidenu, taču paradoksālā kārtā tas lika atcerēties par paša prezidenta amata kandidāta niecīgo pieredzi ārpolitikā un daļai demokrātu šaubīties, vai viņi ir atdevuši priekšroku labākajam no kandidātiem. Obamas uzstāšanās pasākuma noslēgumā šīs šaubas lielā mērā izkliedēja. Līdzās savai parastajai "pārmaiņu" vēstij viņš īpaši uzsvēra nācijas, nevis tikai partijas saliedētību un pievērsās arī konkrētākām darāmām lietām: nodokļu atvieglojumiem vidusšķirai, veselības apdrošināšanai visiem, vides aizsardzībai un alternatīviem enerģijas avotiem un pat visai ambiciozajam solījumam desmit gados izbeigt Amerikas atkarību no Tuvo Austrumu naftas. Šķiet, ka viņam izdevās iedvest partijai un arī saviem vēlētājiem optimismu par iespējām atgūt Balto namu.
Taču konkurenti republikāņi neļāva demokrātiem gozēties sabiedrības uzmanības saulītē — Makeins uzreiz pārtvēra iniciatīvu ar negaidīto Aļaskas gubernatores Sāras Peilinas izvēlēšanos par viceprezidentes amata kandidāti. Peilina ir enerģiska, gados jauna piecu bērnu māte, stingri iebilst pret abortiem, atbalsta naftas ieguvi dabas rezervātā Aļaskā, pret ko iebilst ne tikai vides aktīvisti, bet arī pats Makeins, ir aktīva Nacionālās šaujamieroču asociācijas biedre, ir asi vērsusies pret korupciju un republikāņu "veco zēnu" čomismu savā štatā. Izvēlēdamies pirmo reizi vēsturē sievieti par republikāņu kandidāti uz otro augstāko amatu, Makeins acīmredzot cer arī uz viņas potenciālo pievilcību vēlētājām un tai demokrātu vēlētāju daļai, kuri nevar piedot Klintones nekļūšanu par kandidāti. Taču viņai ir tikai divu gadu pieredze izpildvarā un nekādas — ārpolitikā un drošības politikā, kam būtu jābūt galvenajiem kritērijiem piemērotībai viceprezidenta darbam. No otras puses — šī izvēle gan it kā neitralizē pašu republikāņu galveno pārmetumu Obamam — pieredzes trūkumu —, taču paradoksālā kārtā to arī uzsver, proti, kādu tad pieredzi piedāvā demokrātu iespējamais prezidents? Katrā ziņā šī izvēle gaidāmajam republikāņu konventam piešķirs asumu.
Ironiski, ka par vēl vienu aktuālu tēmu gan republikāņiem, gan demokrātiem atgādinājis arī Krievijas valdnieks Vladimirs Putins, muļķīgi apvainodams ASV valdību Gruzijas kara izraisīšanā nolūkā sarūpēt priekšrocības "vienam no kandidātiem". Krievijas impēriskais revanšisms būs svarīga tēma gan republikāņu konventā, gan abu partiju priekšvēlēšanu kampaņā, un paliks aktuāla, lai arī kurš no kandidātiem kļūtu par nākamo Baltā nama saimnieku.