Premjerministra Ivara Godmaņa (LPP/LC) Saeimai iesniegtie grozījumi Ministru kabineta iekārtas likumā ir gana lakoniski: papildināt trīs gadījumus, kuros valdība drīkst izdot ārējus normatīvus aktus, ar vēl vienu — vienkārši jebkurā gadījumā, "ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts".
Ar šādu valdības vēlmi ir divas lielas problēmas.
Pirmā ir fundamentāla — likumdevēja un izpildvaras funkciju sajaukšana konstitucionāli apšaubāmā kunkulī. Otrā ir par lietderību un samēru — kādēļ kaut kas tik apšaubāms un radikāls jādara? Ko valdība tieši šobrīd nespēj atrisināt parastajā kārtībā?
Valdības iesniegtais likuma papildinājums pēc sava gara ir pretrunā pat ar papildināmajā pantā noteikto, ka Ministru kabinetam ārējie noteikumi jāpieņem ar likuma pilnvarojumu, nevis likuma vietā. Papildus gadījumiem, kad un kā to var darīt, ir īpaši uzsvērts, ka "noteikumos norāda, uz kāda likuma normas pamata tie izdoti". Taču valdība vēlētos izdot noteikumus, kurus pamatotu ar to, ka to izdošanai nav nekāda likumiska pamata. Acīmredzot gadījumos, ja ir radusies situācija, kas likumos nav paredzēta.
Nevar izslēgt, ka šāda situācija varētu rasties. Taču tad jāiet parastais likumdošanas ceļš — valdība sāk risināt problēmu, izstrādā un iesniedz Saeimā likumdošanas priekšlikumu, Saeima to pieņem. Jauni likumi tiek gatavoti un pieņemti nemitīgi.
Varētu iebilst, ka — ja nu rodas pilnīgi nebijusi situācija, kas likumos nav paredzēta, bet kura jārisina nekavējoties? Taču tad jāvaicā — tieši kādu problēmu valdībai varētu nākties steidzami risināt, kuras risinājumu likums nenosaka?
Var tikai minēt. Ka varbūt, piemēram, ir noticis nebūt ne tikai teorētiski iespējamais kiberuzbrukums, kā tas pērn notika Igaunijā. (Starp citu, vai nebūtu aizlaikus jādomā, kā tādā gadījumā rīkoties, nevis jāgaida, kad un vai tas notiks?) Vai, piemēram, pat teorētiski grūti iedomājamais citplanētiešu kontakts ar premjerministru Godmani, kuram atbilde jāsniedz uzreiz, citādi pasaule būtu apdraudēta. (Ar attiecīgiem likumdošanas priekšlikumiem valdība, šķiet, pagaidām varētu nesteigties.)
Godmanis uzstāj — kamēr šādas normas nav, vienīgā iespēja mainīt nepilnīgus likumus ir to grozīšana steidzamības kārtībā, bet, "ja Saeima sasteidz likuma pieņemšanu, jautājums ir par likuma kvalitāti". Apbrīnojams arguments — atšķirībā no Saeimas valdība darīsies lēni, ar apdomu un kvalitatīvi. Vai jāatgādina par valdības tik "kvalitatīviem" grozījumiem drošības likumos, ka tie būtu izslēguši Latviju no NATO informācijas aprites?
Arī pašreizējās izmaiņas likumā valdība virza ar pliku Godmaņa rezolūciju un steidzamības kārtā. Kāda neatliekama problēma valdībai radusies, ka to nevar risināt citādi, kā vien izjaucot tiesību normu sistēmu un nonākot pretrunā ar Satversmi?
Izrādās, problēma, ko Godmanis vēlas šādā avārijas režīmā risināt, ir KNAB priekšnieka ievēlēšanas kārtība.
Taču KNAB priekšnieka ievēlēšana nav likumā neparedzēta ārkārtas situācija. Ir likums par KNAB, kas ļauj valdībai vai nu rīkot, vai nerīkot konkursu. Tiesa, tajā nav precīzi noteikti konkursa rīkošanas noteikumi, taču, pirmkārt, Godmanis, kas sākotnēji bija atbalstījis konkursa rīkošanu, tagad to sliecas nedarīt. Otrkārt, ir sagatavoti grozījumi KNAB likumā, kuros paredzēts gan konkursa komisijas sastāvs, gan ģenerālprokurora pienākumi šajā procesā. Godmanim un valdībai ir visas iespējas likumprojektu papildināt, precizēt, mainīt, lai tad sabiedrība un politiķi diskutē, Saeima vērtē un lemj. Normāls, parasts process, kura vietā Godmanis grib bliezt ar lielgabalu uz vienu konkrētu zvirbuli, nerēķinādamies ar to, ka šāds likumdošanas lielgabals valdības rokās būtu gan apšaubāmi leģitīms, gan sabiedrībai turpmāk bīstams.
Var minēt, ka Godmani varbūt dzen trīs lietas. Viena ir nevēlēšanās rīkot atklātu konkursu. Otra ir valdošās koalīcijas nevaļa tieši nīstā KNAB gadījumā iet parasto ceļu — precizēt likumu, tad atbilstoši tam rīkot (vai nerīkot) konkursu. Trešā un, šķiet, noteicošā ir 90.gadu sākuma premjerēšanas atavisms — tolaik atjaunotās valsts likumdošana tikai tapa, un valdībai bija paredzētas tiesības izdot noteikumus gadījumos, kuri nebija ar parlamenta likumu noregulēti. Tagad šādas tiesības ir atceltas.
Pašlaik ir grūti atrast situācijas, kuras nebūtu paredzētas likumā, tāpēc nav attaisnojuma Godmaņa valdības vēlmei steidzamā kārtā nonākt pretrunā ar Satversmi. Ar nožēlu jāsecina, ka premjerministrs, kas valdības veidošanas un tapšanas laikā deklarēja nepieciešamību atgūt sabiedrības uzticību un pārcelt lēmumu pieņemšanas smaguma centru no valdības atpakaļ uz Saeimu, nu gribētu rīkoties tieši pretēji.