Pirmkārt, Saeimas paziņojums ir reakcija uz notikušo, nevis ceļa karte vai vismaz stingrs virziena rādītājs turpmākajai rīcībai. Šādā ziņā Latvija nav pelnījusi lielāku pārmetumu nekā visa pārējā demokrātiskā pasaule, kas tagad ir spiesta reaģēt, jo nebija spējusi novērst notikušo. Šī reakcija nu ir apjukums pamīšus ar sašutumu, nosodījumu un taisnošanos. Tāpēc, otrkārt, Latvijas likumdevēju mokošie centieni atrast īstos vārdus attieksmes paušanai diemžēl labi iederas šajā nesaskanīgajā korī.
Attieksmes mainīšanos nomanām, piemēram, no šā paziņojuma virsraksta maiņas — ne vairs "par Krievijas—Gruzijas militāro konfliktu", bet jau "par Krievijas militāro uzbrukumu Gruzijai". Ka šo apskaidrību tomēr atjauc diplomātijas spēlēšana, rāda atturēšanās nosaukt notiekošo īstajā vārdā — par agresiju. Tas, ka šis dokuments, lai arī svarīgs šim brīdim, ir savā ziņā novēlots, arī izriet no teksta, pareizāk, no tā, kā tekstā nav — vērtējuma, kur tad Latvija kopā ar citiem atrodas pēc šīs agresijas, un vismaz norādes, ko darīs šajā jaunajā pasaulē.
Krievijas iebrukums Gruzijā tagad tiek salīdzināts ar PSRS uzbrukumu Somijai 1939.gadā, ar Baltijas valstu okupāciju 1940.gadā, ar padomju armijas iebrukumu Ungārijā 1956.gadā, Čehoslovakijā — 1968.gadā, Afganistānā — 1979.gadā. Visi šie salīdzinājumi ir vietā, jo atgādina par Krievijas imperiālistiskās politikas izpausmēm, taču neviens no minētajiem gadījumiem nav īsti salīdzināms ar to, kas notika ar Gruziju. Turklāt precedentu meklēšanai ir jēga, ja tie palīdz atrast pareizo atbildes rīcību. Neviens no minētajiem, atskaitot vienīgi Afganistānu, šādā ziņā neko daudz nepalīdz.
Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts ir pateicis, ka Maskavas pamatojumam iebrukumam Gruzijā ir paralēles Eiropas vēstures melnākajās lappusēs. Vismelnākā lappuse ir Otrais pasaules karš. Čehoslovakijas Sudetijas novada aneksiju nacisti pamatoja ar tautiešu aizsargāšanu. Krievija izsniedza pases desmitiem tūkstošu dienvidosetiešu un abhāziešu, lai pēc tam varētu viņus "aizsargāt".
Šis piemērs atgādina arī par Eiropas traģisko kļūdu — Minhenes paktu —, kas pavēra ceļu nacistu ekspansijai. Ja meklējam labāku atbildi, tā ir ASV reakcija uz Berlīnes blokādi 1948.gadā. Berlīne kļuva par simbolu Rietumu apņēmībai apturēt "sarkano mēri" un uzvarēt aukstajā karā. Līdzīgi nedrīkst pieļaut Gruzijas pakļaušanu un Krievijas agresiju pret citām valstīm.
Ir apsveicama Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī iniciatīvas uzņemšanās, lai izbeigtu karadarbību, taču tā parādīja arī šādas "eiropeiski galantās" diplomātijas nevarību pret Kremļa valdnieku bandītisko cinismu. Putins un kompānija pazemoja Sarkozī un viņa personā visu "civilizēto" Eiropu, brutāli spēlēdamies ar tās paredzamo nespēju rīkoties vienoti. Francijas prezidents traucās uz Maskavu ar miera iniciatīvu, kad Kremlis paziņoja, ka, nu, labi, pārtraukšot karadarbību, un viņam atlika tikai to "apsveikt". Krievija parakstīja Sarkozī atvestos "sešus punktus", izpelnīdamās kārtējos apsveikumus, un turpina laupīt un dedzināt gruzīnu mājas. Sak, bet ko jūs varat mums padarīt?
Ko Rietumi var? Tūlītēju atbilžu nav daudz, taču Krievijas piedāvātā "jaunā pasaule", kas balstītos uz veco impērisko brutalitāti, nozīmētu atteikšanos no brīvās pasaules pamatprincipiem. Tas nenotiks, tāpēc atbildes tiks atrastas. Kādas tās varētu būt, vislabāk parāda divi žesti, kam pagaidām ir lielākoties simboliska, taču var būt izšķiroša nozīme gaidāmajā ilgajā konfrontācijā.
Viens ir ASV prezidenta lēmums sūtīt kara lidmašīnas un kuģus ar palīdzību Krievijas bloķētajai Gruzijai, kas atgādina par "gaisa tiltu" Berlīnei. Otrs ir Polijas, Ukrainas un triju Baltijas valstu vadītāju nostāšanās līdzās Gruzijas prezidentam Krievijas tanku un lidmašīnu apdraudētajā Tbilisi. Šīs valstis labāk par daudzām citām zina, kā domā un rīkojas Krievijas imperiālisti, un tām būtu pienākums ne tikai pirmajām paust atbalstu viņu upuriem, bet arī piedāvāt apjukušajai Eiropai vadlīnijas šai jaunajai īstenībai atbilstošai politikai. Nav runa par kādiem blokiem un turpmāku Eiropas šķelšanu "vecajā" un "jaunajā", gluži otrādi — agrāk vai vēlāk Rietumu pasaule atradīs vienotu atbildi uz jaunajiem draudiem, un Baltijas valstis, Polija, Ukraina un citas, kurām šie draudi jau ir acīmredzami, var palīdzēt, lai tas notiek ātrāk, nevis vēlāk.
Paziņojumi par atbalstu Gruzijai ir šobrīd vajadzīgi, taču tur notiekošais nav atsevišķa epizode, tāpēc varbūt svarīgākais Saeimas paziņojumā ir aicinājums "izvērtēt jauno drošības situāciju" pasaulē. Pēc Gruzijas esam citādā pasaulē uz ilgu laiku. Tajā Rietumiem vajadzēs citādu politiku, un arī šoreiz, tāpat kā pirms divdesmit gadiem, Baltijas valstis var palīdzēt atrast ejamo virzienu.