Aivars Ozoliņš: Ķīlnieka runa

Tiesa, Godmanis apsolīja, ka vissmagākajam jautājumam — nākamā gada budžetam — veltīšot atsevišķu uzstāšanos. Tomēr grāmatveža tēžu konspekta nolasīšanai par valdības ministriju lielākoties rutīnas darbiem premjerministram nebija vērts kāpt parlamenta tribīnē, viņa birojs varēja to izplatīt kā pāris lappušu paziņojumu presei. Pavisam slikti šī uzstāšanās izskatās komplektā ar Saeimai iesniegto tā dēvēto informāciju par valdības darbību līdz 15.septembrim — ministriju klerku garlaikotā copy/paste iedvesmā saknibinātu un premjerministra biroja kopā salipinātu nesakarīgu atrakstīšanos uz vairāk nekā simt lapām. Rezultāts ir valdības bezpalīdzības iespaids. Nerodas paļāvība, ka smagos laikus izturēsim — ja arī ar savilktām jostām un zaudējumiem, — ar skaidru priekšstatu par to, kas tieši notiek un mums draud un kā gaidāmos zaudējumus padarīt pēc iespējas paciešamus. Gluži otrādi — varam būt droši vienīgi par to, ka valdība turpinās strādāt, lai arī kas notiktu apkārt, tikpat netalantīgi. Jāuzsver — Godmanis, protams, ir atbildīgs par visas valdības darbu, taču tieši viņam vismazāk var pārmest stāvokļa nopietnības nesaprašanu vai nevēlēšanos strādāt un uzņemties atbildību. Nē, viņš ir pelnījis vislielāko atzinību par drosmi uzņemties pagalam nepateicīgo budžeta izdevumu ierobežošanas darbu un par mokošajām, brīžiem šķietami bezcerīgajām sarunām ar darba devējiem un arodbiedrībām, kuras kļuva par reālu platformu diskusijai par budžetu, kas valdības iekšienē tādā līmenī un kvalitātē vienkārši nebūtu notikusi. Vēl viena atzinība — un tā ir faktiski vienīgā vieta viņa runā Saeimā, kas izbrīnīja patīkami, — premjerministram pienākas par drosmi atzīt, ka divi politiski svarīgākie notikumi viņa atskaites posmā bija vasarā notikušie referendumi un ka referendums par tiesībām tautai ierosināt Saeimas atlaišanu "attiecas arī uz manis vadītās valdības darba novērtējumu". Izklausās gandrīz vai šokējoši no šīs valdības pārstāvja, kad visi citi — sākot ar iepriekšējo premjerministru Kalvīti un turpinot ar viņa kalnu gāšanas darbu iespējamo pārņēmēju Tautas partijas priekšgalā Segliņu — mums karina makaronus, ka viņiem esot vienīgi "komunikācijas problēma", turklāt referendumu iznākums drīzāk esot jāuzskata par uzticības izteikšanu pie varas esošajiem. Godmaņa lielākā problēma ir šī valdība — tā pati Kalvīša valdība, kas mums ir jau kopš iepriekšējās Saeimas un ar blēdīšanos vēlēšanās vēlreiz uzkundzējusies trekno gadu krējuma notiesāšanai, nevis atbildīgai un tālredzīgai valsts vadīšanai cauri krīzei. Ironiski un skumji, ka Godmanis šādas valdības priekšgalā ir labs tāpēc, ka cits no šīs koalīcijas viņa vietā šajos krīzes apstākļos būtu vienas vienīgas šausmas. Taču Godmanis nevar pateikt par savu valdību to, ko par to saka vēlētāji, kuru uzticēšanās valdošās koalīcijas partijām sabiedriskās domas aptaujās tuvojas nullei. Viņš var pateikt, piemēram, ka svarīgākais darbs tūlīt pēc budžeta pieņemšanas valdībai būs jauna KNAB vadītāja kandidatūras atrašana un virzīšana apstiprināšanai Saeimā — ļoti labi, ka viņam tas ir svarīgi. Taču viņš nevar pateikt, ka valdošās koalīcijas politiķiem lielākā problēma — pat svarīgāka par budžetu — ir sekmīga viņu korumpētības apkarošana, līdz ar to galvenais uzdevums, lai arī ko gribētu premjerministrs, ir KNAB neitralizēšana. Premjerministrs ir viens no šīs koalīcijas. Tāpēc, tikai pieskāries sabiedrības uzticēšanās krīzei, kuras izpausme bija arī tautas nobalsošanas, ne uzdrošinājās, ne spēja savā atskaitē vērtēt to konceptuāli vai vienkārši godīgi, kur nu vēl piedāvāt šīs neuzticēšanās pārvarēšanas ceļu. Bet bez sabiedrības uzticēšanās mandāta pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos valdībai trūkst morāla pamata, lai aicinātu citus uz pašaizliedzību un uzupurēšanos. Ar Godmani vienu pašu ir stipri par maz. Tāpēc viņa uzstāšanās bija politiska ķīlnieka priekšnesums — runāšana dialoga šķituma uzturēšanai, uzmanoties nepateikt neko bīstamu pašam vai saviem sagūstītājiem, tātad — neko no tā, ko no valdības vadītāja sagaida sabiedrība. Tā nebija līdera runa krīzes situācijā. Tā lielākoties bija administratora nolasīta struktūrvienību vadītāju iedotu tēžu kompilācija. Ārpolitikā — Latvijas nostāja būs ciešā kontekstā ar Eiropas Savienības nostāju. Iekšlietās — būs 71 jauna ugunsdzēsēju mašīna. Tieslietās — slēgsim Pārlielupes cietumu. Bērnu lietu ministrijā — brīvpusdienas 1.klasē. E-lietās — "pilnībā izveidoti 89 prioritāro darbu saraksti". "Ja mēs runājam par lauksaimniecību", tad "ministrs uzskata, ka ir atrasts risinājums piena ražotāju un pārstrādātāju kopējai sadarbei piena tirgū". Un tā tālāk tādā pašā garā. Ministri uzskata, Godmanis prezentē. Auditorijai, Latvijas sabiedrībai, atliek sev vaicāt — nolamāt šo vai pažēlot?