Aivars Ozoliņš: Klusētāji

Tā ir citāda pasaule ar jauniem, kopš PSRS sabrukuma nebijušiem draudiem arī Krievijas kaimiņvalstij Latvijai. Taču no mūsu politiķiem nedzird neko daudz vairāk, kā vien to, ka mūs sargā NATO līguma 5.pants. Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili sestdien pastāstīja, ka Putins viņam savulaik teicis - Rietumu lidmašīnas viņu neapturēšot Baltijas valstīs. Latvijas Aizsardzības ministrija novērtēja viņa sacīto kā "aicinājumu saasināt starptautisko uzmanību", bet Krievijas militāro agresiju - kā maz ticamu, jo Latvija savu aizsardzību balstot uz Ziemeļatlantijas līguma organizācijas 5.panta garantijām. Varēja vēl piebilst, ka Krievijas prezidents taču ir pateicis, ka vairs neuzskatot Saakašvili par Gruzijas prezidentu. Tāpēc paļausimies uz Krievijas vēstnieka NATO Dmitrija Rogozina jociņiem, ka no viņa valsts esot jāaizsargā pingvīni, vai vēstnieka Latvijā Aleksandra Vešņakova pavisam nopietni sacīto, ka iespēja, ka Krievija varētu uzbrukt citām valstīm, esot "fantāzija" (acīmredzot vislielākie fantazētāji ir gruzīni), un Krievijas uzdevums esot vienīgi stāties pretī "fašismam" un "vēstures pārrakstīšanai". Un, saprotams, aizstāvēt savus līdzpilsoņus, lai arī kur tie atrastos, kā ir apsolījis Krievijas prezidents. Diezin vai tā ir, ka citiem mūsu drošība rūp vairāk nekā mums pašiem. Taču ASV vēstnieka NATO Kurta Vokera otrdien paziņotais, ka alianse ir gatava aizstāvēt Baltijas valstis pret jebkuru uzbrukumu, nav izraisījis Latvijas politiķu paziņojumus, vai un kā paši būsim gatavi aizstāvēties. Amerikāņi mūs aizsargās, lai NATO lidmašīnas ik pa laikam aplido apkārt Rīgai, tikmēr varēsim veidot parādes kavalēriju? "Es negribu šausmināt cilvēkus, jo ir fundamentāla atšķirība - mēs esam iekšā NATO," uzsver ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP). Latviju aizsargājot alianses līguma 5.pants, kas nosaka, ka uzbrukums vienai alianses valstij tiks uzskatīts par uzbrukumu pārējām. Ziemeļatlantijas līgumā noteiktais kolektīvās aizsardzības princips ir fundamentāls, un dalībvalstis uzbrukuma gadījumā nevarēs no tā atkāpties un riskēt ar visas pēckara Rietumu drošības sistēmas sabrukšanu. Tam pašam par sevi vajadzētu atturēt iespējamo agresoru no militārām avantūrām, turklāt pēc PSRS gala bija politiski korekti ja ne uzskatīt, vismaz runāt, ka šādu militāru draudu Eiropā vairs nav. Arī tāpēc bija politiski nekorekti gatavot konkrētus NATO aizsardzības plānus Baltijas un bijušo padomju bloka valstu aizsardzībai, kādi vienmēr ir bijuši "vecajām" dalībvalstīm. Krievijas iebrukums Gruzijā ir radikāli mainījis stāvokli. Krievijas vadoņi šo situāciju turpina arvien saasināt, ar vienmēr kareivīgāku retoriku dzīdami sevi augstāk kokā, un izskatās, ka rāpties lejā tiem vairs neļauj "lepnums". Ir grūti paredzēt, ciktāl tas turpināsies, tāpēc Baltijas valstu aizsardzības plāni nu ir pilnīgi nepieciešams atturēšanas līdzeklis, pat ja līdz šim tam pietika ar pašu kolektīvās aizsardzības principu. Aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP) pagājušonedēļ Dienai stāstīja, ka aizsardzības plāna izstrāde Latvijai esot sākta jau pirms Gruzijas kara, tikai tas esot valsts noslēpums. NATO preses dienests Dienai teica, ka diskusiju par to dalībvalstīm nav bijis. Otrdien NATO runas vīrs pateica, ka Baltijas valstu pārstāvji interesējušies par "aizsardzības rutīnas plānošanu" un esot notikusi viedokļu izmija, vai tas ir nepieciešams arī gadījumam, ja alianse sadurtos ar "konkrētu situāciju". Dīvaini, ka Veldre vienīgais no politiķiem piemin, ka pie šāda plāna tiekot strādāts. Jāvaicā, kāpēc Latvijas politiķi pat situācijā, kad agresijas iespēja tiek nopietni vērtēta, neuzskata par vajadzīgu sākt diskusiju par šo jautājumu? Tieši otrādi, Saeimas Aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš (TP) laikrakstā Teļegraf trešdien teic, ka Latvijai neesot jālūdz NATO papildu palīdzība, jo apdraudējums neesot tik nopietns, tomēr, ja "alianses vadība" gribēšot mums sniegt palīdzību, tad, protams, nevajadzētu atteikties. Un arī opozīcijas Jaunā laika pārstāve šajā komisijā Linda Mūrniece piebalso:"Ja palīdzību piedāvā bez atlīdzības, tad, protams, jāņem." Toties, ja pretī tiek prasīts sūtīt karavīrus uz "karstajiem punktiem", tad esot "nopietni jādiskutē". Jautājumi par dalībvalstu specializāciju un gatavību vajadzības gadījumā sūtīt savus karavīrus uz pasaules "karstajiem punktiem" tā kā būtu pārrunāti. Tā kā būtu laiks diskutēt, kā kopīgi aizstāvēsim atsevišķas dalībvalsts teritoriju uzbrukuma gadījumā. Taisnība, ka NATO aizsardzības plāni nav vienīgā drošības garantija. Tie neatsvērs iekšpolitisko nestabilitāti, tiesiskuma deficītu, atkarību no Krievijas energoresursiem, politiķu pērkamību un gatavību izdabāt Maskavas interesēm. Vai tie nav galvenie iemesli, kāpēc Latvijas politiķi izmanto iespēju paklusēt arī tad, kad ir runa par valsts drošību?