Ivars Godmanis (LPP/LC) pārņēma valdību, kura pirms tam trīs gadus Aigara Kalvīša (TP) vadībā bija ēdusi nost "septiņus treknos gadus" atbilstoši "mācītāju" partijas īpašnieka Aināra Šlesera ekonomiskajai programmai — "gāzi grīdā". Tāpēc Kalvīša uzruna Saeimai pērn decembra sākumā pat labāk nekā Godmaņa Jaungadā solītais par gaidāmo izaugsmi izpauda valdības priekšstatu par to, kādus pamatus tā iedomājās esam ielikusi valsts attīstībai. Kalvītis pasludināja, ka "tā ir virzība uz finanšu stabilitāti, ekonomisko drošību un tautsaimniecības atveseļošanu", kaut gan "novērtēt rezultātus tā pa īstam varēsim tikai pēc gada vai diviem". Ir pagājis gads, un rezultātus tik tiešām varam sākt novērtēt tā pa īstam. Globālā finanšu krīze, kas septembrī sākās ASV, nav saudzējusi nevienu valsti. Taču ar ekonomiskās politikas kļūdu retrospektīvu uzskaitījumu vien nevar izskaidrot, kāpēc no visām Eiropas Savienības valstīm bez Latvijas vienīgi Ungārijai līdz šim ir bijusi nepieciešama apjomīga palīdzība, kamēr, piemēram, Igaunija nevis prasa aizdevumu, bet gan Latvijai aizdod, bet, teiksim, šķietami garlaicīgajai Slovākijai pat globālā krīze, kas tik viegli nokāva Latvijas brīnišķīgo ekonomisko "tīģeri", netraucēs jau nākamgad ieviest eiro. Pārsteidzoši, taču vistuvāk Latvijas nelaimju saknei jau pirms gada bija ticis Valsts prezidents Valdis Zatlers. Uzrunā tautai Zatlers pieminēja tūkstošus cilvēku, kuri iepriekšējā gadā bija iznākuši Rīgas ielās, "lai skaļi un nepārprotami pateiktu, kādā valstī vēlas dzīvot", un "tikai tā ir iespējams vēlreiz pārliecināties, cik svarīgi rīcību balstīt demokrātijas pamatvērtībās, bet ne sīkās interesēs". Pārsteidzoši, jo prezidents pats bija, kā viņš to dēvēja, sīkās interesēs, bet ne demokrātijas pamatvērtībās balstītas valsts vadīšanas produkts. Sabiedrības pilsoniskās aktivitātes uzbangojumu pirms gada pieminēja arī Godmanis, taču vienkāršoti raksturoja to kā politiķiem "ļoti noderīgu paraugstundu", no kuras ir jāmācās, ka "ar sabiedrību ir jārunā". Vēl primitīvāk to pasniedza Kalvītis — viņa un valdības lielākā kļūda esot bijusi "nepietiekama valdības rīcības skaidrošana sabiedrībai". Proti, starp valdību no vienas un sabiedrību jeb "kvaukšķiem" no otras puses, kā turpina uzstāt valdošās koalīcijas politiķi, esot vienīgi "komunikācijas problēmas". Ne lietussargu revolūcija pērn, ne šā gada nozīmīgākais iekšpolitiskais notikums — referendums par grozījumiem Satversmē, kas ļautu tautai ierosināt Saeimas atlaišanu, — nav mainījuši šo kundzisko pašsajūtu. Sabiedrībai, kas pat agrāk nekā ekonomika pateica, ka demokrātiskā valstī nestrādā divas politikas — viena, "reālā", pie varas esošajiem pašiem sev, un otra, šīs savtīgās politikas "komunikācija" pārējiem — gan pašu vēlētājiem reizi četros gados, gan demokrātisko valstu sabiedrībai, kad bija jāstājas Eiropas Savienībā un NATO. Pēc šo mērķu sasniegšanas valdošie neslēpa atvieglojumu un prieku, ka nu tik varēs uz nebēdu saimniekot savā zemē. (Tāpēc ir likumsakarīga tik nikna "saimniekotāju" vēršanās pret KNAB, kura izveidošana tieši bija viens no iestāšanās nosacījumiem un traucē "saimniekot".) Viņu saimniekošanas rezultātā Latvijai atliek vienīgi atgriezties tais pašos, tikai vēl spiedīgākos rāmjos — kļūstot jau teju par Starptautiskā Valūtas fonda protektorātu. Rāmis izrādījās esam stingrāks ārpolitikā. Latvijas reakcija uz Krievijas agresiju pret Gruziju bija pat asāka nekā dažai "vecajai" demokrātijai. Tomēr pat valsts drošība daļai valdošo šķiet esam viņu "reālās" politikas prece — var minēt gan Kalvīša lobēto Latvijas gazpromizāciju, gan Šlesera mudinājumus "paklusēt" par Krievijas agresiju apmaiņā pret iespējām nopelnīt, gan Kremlim pakalpīgi saplīsušo "taimkodu" pirms filmas Padomju stāsts izrādīšanas sabiedriskajā televīzijā. Nu izrādās, ka globālā krīze vismaz īstermiņā ir arī nākusi par labu Latvijas un Eiropas drošībai — naftas cenu augstākais punkts sakrita ar iebrukumu Gruzijā, bet turpmākais straujais kritums licis Kremlim pastiprināt jau pirmām kārtām iekšējā karaspēka gatavību vērsties pret pašu sabiedrības neapmierinātības gaidāmajām izpausmēm. Krīze ir iespēja novērtēt, kas ir bijis aplami, un to mainīt. Ekonomikas bankrots nav vis valsts un politiskās iekārtas bankrots, tas ir politikas kā privātā biznesa krahs. Tā vadīt valsti nevar — pirmkārt, tāpēc, ka vadoņi nespēj kontrolēt visu, otrkārt, tāpēc, ka tas vienkārši nestrādā. Prezidents Zatlers ir tam spilgtākais liecinājums — pusotru gadu pēc paša atrašanas zoodārzā izrakstījis viņa atradēju ekonomiskajai un valsts pārvaldes politikai "nesekmības lapu". Un ir gan uzņēmies pats virzīt grozījumus Satversmē, kas ļautu tautai ierosināt Saeimas atlaišanu, gan apsver iespēju rosināt grozījumus Vēlēšanu likumā, lai viens Saeimas deputāta kandidāts var kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā, kas būtu vienkāršāks un efektīvs līdzeklis Saeimas sastāva un līdz ar to demokrātijas kvalitātes uzlabošanai. Mums nav vajadzīgas divas valsts politikas, bezspēcībā raudoši "lielākie kretīni" ar ministru portfeļiem un viens supermenis demokrātiskas valsts politiskās vadības vietā. No visiem aizvadītajā gadā plīsušajiem burbuļiem visskaļāk pārplīsis mīts par "darītājiem". Tāpēc Latvijas valstij ir nākotne, pat ja īstermiņā būsim "kaut vai pastalās".
Aivars Ozoliņš: Krīze nākotnei
Gads sākās ikdienišķi — ar svinēšanu un valsts augstāko amatpersonu uzrunām tautai. Tāpat sāksies arī nākamais. Jācer, gadumijas runās nebūs taisnošanās, ka neviens neesot varējis paredzēt to, kas ar valsti šogad noticis, un ka mēs esam tikai pasaules norišu upuri, tāpēc nu atliek vienīgi savilkt jostas un strādāt kā līdz šim, tikai čaklāk.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.