Aivars Ozoliņš: Laiks spiež
Svētdien atklātībā nākušais ASV un NATO spēku komandiera Afganistānā slepenais ziņojums, kurā viņš pieļauj sabiedroto misijas neveiksmes iespēju, uzjundījis debates par šajā valstī vēlamo stratēģiju, par kuru viedokļi svārstās amplitūdā no karavīru skaita būtiskas palielināšanas un karošanas tik ilgi, cik būs nepieciešams, līdz militārā kontingenta samazināšanai un pēc tam izvešanai, cik vien iespējams drīz. Tās ir galējības, tomēr ir skaidrs, ka līdzšinējā taktika astoņus gadus ilgajā karā nav nesusi vēlamos rezultātus.
Zaudēt Afganistānā nozīmētu riskēt ne tikai atdot šo valsti ekstrēmistiem, bet arī vairot iespēju, ka arī varu kodolvalstī Pakistānā varētu pārņemt Rietumiem naidīgi radikāļi. Ievērojami pieaugtu kodolambīciju pārņemtā Irānas režīma un tā atbalstīto islāma fundamentālistu grupējumu ietekme, un ne tikai Tuvajos Austrumos vien. Bet ASV un NATO autoritātes zudums iedvesmotu tiklab nedemokrātisku valstu režīmus, kā arī dažādas radikālas kustības visā pasaulē. Lai arī cik drošā attālumā no Afganistānas un tās problēmām kāds pašlaik justos esam, sekas būtu vairāk konfliktu, satricinājumu un karu pasaulē un mazāk drošības it visur.
Tāpēc The Washington Post publicētais Afganistānā dislocēto ASV un NATO spēku komandiera Stenlija Makristela novērtējums, kurā viņš pieļauj, ka bez papildspēkiem misija "visticamāk, beigsies ar neveiksmi", ir eļļa ugunī pēdējos mēnešos arvien asākajās diskusijās par to, vai Afganistānā ir iespējams "uzvarēt". "Nespēja gūt iniciatīvu un pavērst pretējā virzienā nemiernieku kustību tuvākajā laikā (12 mēnešos), kamēr Afganistānas drošības spēku spējas nostiprinās, draud ar rezultātu, ka nemiernieku sakaušana vairs nebūs iespējama," Makristels brīdina.
Slepenā dokumenta nonākšana presē pati par sevi liecina par augstu stāvošu militārpersonu pārliecību par būtisku papildspēku nepieciešamību un vēlmi pasteidzināt Balto namu pieņemt šādu lēmumu. Ģenerāļu darbs ir pateikt valsts politiskajiem vadītājiem, kā var uzvarēt karā, taču izvēli to darīt, noplūdinot šādus ieteikumus presei, var tulkot arī kā neuzticēšanos politiķu spējai pieņemt pareizos lēmumus. ASV prezidentam Barakam Obamam lēmums būs jāpieņem, rēķinoties gan ar politisko situāciju pašā Afganistānā, kur arvien ir šaubas par prezidenta vēlēšanu iznākumu un pieaug pašu afgāņu neuzticēšanās Hamīda Karzajī valdībai, gan ar pieaugošo pagurumu no šā kara tiklab ASV, kā arī sabiedroto valstīs. Turklāt viņa paša agrāk teiktais par karu Afganistānā kā "nepieciešamu" (pretstatā "izvēles" karam Irākā) nonāk arvien lielākā konfliktā ar viņa demokrātu partijā un arī Amerikas sabiedrībā pieaugošo noskaņojumu par labu pēc iespējas drīzai šā kara izbeigšanai.
Obamam pat pareģo Afganistānas kļūšanu par viņa Vjetnamu un ka viņa vienīgā izvēle esot vai nu palielināt karaspēka skaitu un zaudēt, vai nu izvest karaspēku un zaudēt. Šie nelaimes vēstneši rāda gan uz pašreizējo situācijas pasliktināšanos Afganistānā, gan uz šīs valsts "impēriju kapa" reputāciju vēsturiski — pakļaut Afganistānu nav izdevies ne Aleksandram Lielajam ceturtajā gadsimtā pirms Kristus, ne britiem XIX gadsimtā, ne Padomju Savienībai pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.
Taču vēsturiskās atsauces ir maldinošas vismaz tādā ziņā, ka NATO mērķis nav iekarot un pakļaut Afganistānu. Kara iemesls bija Al Qaeda teroristu uzbrukums Amerikai 2001.gada 11.septembrī, un tiešais mērķis bija gāzt Taliban režīmu, kurš bija pārvērtis valsti par teroristu bāzi. Bet ilgtermiņā "uzvara" šajā karā nozīmētu pietiekamu stabilitāti, lai pašu afgāņu ievēlēta valdība spēj kontrolēt valsts teritoriju un nepieļaut Taliban radikāļu un Al Qaeda atgriešanos.
Ja "uzvaru" nedefinē kā Rietumu parauga demokrātijas iedibināšanu Afganistānā, to panākt arvien ir izredzes. Situācija Afganistānā ir daudzējādā ziņā labāka nekā Irākā, kur necik sen karš arī šķita teju bezcerīgi zaudēts. Afganistānā valda pastāvīga spriedze starp lielākajām etniskajām grupām, taču nav pilsoņu kara, kāds Irākā plosījās starp sunnītiem un šiītiem. Afgāņu sabiedrības vairākums, kaut arī nelabprāt, tomēr piecieš ārvalstu karaspēka klātbūtni vismaz kā nepieciešamu ļaunumu, — atšķirībā no Irākas, kur faktiski visu grupējumu un politisko partiju kategoriska prasība bija tūlītēja ASV karaspēka izvešana. Jūlijā veiktās sabiedriskās domas aptaujas rezultāti rāda, ka tikai 19 procenti aptaujāto afgāņu ir labvēlīgi noskaņoti pret Taliban, salīdzinot ar 62 procentu labvēlīgo viedokli par ASV un 82 procentu atbalstu Afganistānas nacionālajai armijai. Cita šogad veiktā aptauja parādīja, ka tikai četri procenti afgāņu vēlas Taliban atgriešanos pie varas.
Ja krasa karaspēka skaita palielināšana Irākā ļāva stabilizēt situāciju un nodot kontroli pār valsti irākiešiem pašiem, tas varētu izdoties arī Afganistānā, ja papildu karaspēks tiktu izmantots nevis kaujas operācijām pret kaujiniekiem, bet gan pirmām kārtām civiliedzīvotāju aizsargāšanai no kaujinieku uzbrukumiem un afgāņu policijas un armijas sagatavošanai šā uzdevuma patstāvīgai pildīšanai. To pašu iesaka darīt arī tie politiķi, kuri šaubās par karaspēka skaita palielināšanas nepieciešamību. Taču Makristela ziņojums konstatē afgāņu augošo "uzticēšanās krīzi" tiklab ASV karaspēkam, kā arī pašu valdībai, kura tiek vainota korupcijā, bet nu arī prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanā. Tas nozīmē, ka laiks valsts pamatu nostiprināšanai var būt ierobežots, tāpēc strauja koalīcijas spēku palielināšana varētu palīdzēt ātrāk sasniegt vairākumam afgāņu pārliecinošu rezultātu un atgriezt paļāvību spējai pašiem kontrolēt savu valsti.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.