Amnestēšanas prakse ir monarhijas palieka — suverēns varēja pēc saviem ieskatiem gan sodīt vai apžēlot atsevišķus pavalstniekus, gan vajāt vai amnestēt atsevišķas savu ienaidnieku grupas. Apžēlošanas institūta paliekas ir saglabājušās arī demokrātiskās valstīs, Latvijā šādas tiesības ir Valsts prezidentam. Amnestija tiek piemērota arvien retāk. Vēsturiski tas parasti mēdza būt politisks lēmums sabiedrības politiska izlīguma labad. Piemēram, Lielbritānijā monarhs vai parlaments amnestiju lielākoties piemēroja politisku noziedznieku grupām, pēdējais šāds gadījums bija 1747.gadā, kad tika piedots jakobītu sacelšanās dalībniekiem. No citām slavenām amnestijām der pieminēt 1868.gada amnestiju Amerikas pilsoņu karā konfederātu pusē karojušajiem un ASV prezidenta Kārtera piedošanu 1977.gadā no karadienesta izvairījušamies Vjetnamas kara laikā. Pašlaik ASV notiek diskusijas, vai nebūtu jāamnestē nelegālie imigranti. Latvijā amnestiju savējiem prasa nacionālboļševiki. Savukārt vienkārši kolektīva notiesāto atbrīvošana par godu kādai valstiskai jubilejai palaikam notika Padomju Savienībā. Latvijā pēdējo amnestijas likumu Saeima pieņēma 1997.gadā, un tas attiecās uz, piemēram, nepilngadīgajiem, grūtniecēm, invalīdiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem; tam bija virkne izņēmumu, par tā piemērošanu lēma īpaša komisija. Nav ne nopietnu politisku, ne tiesisku argumentu, kādēļ tas atkal būtu jādara. Neapšaubot kristīgo konfesiju vadītāju motivāciju, jāvaicā, vai daži politiski spēlmaņi necenšas atrast iespēju izpestīt pēdējā laikā notiesātos prominentos partnerus. (Piemēram, Jūrmalas mēra vēlēšanu kukuļdevējus, kurus diriģēja "mācītājs" Šlesers, pie reizes TB/LNNK pagastveci Boldānu.) Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) tieši "ekonomiskos noziegumus" min kā vienu no kategorijām, kura neesot bīstama sabiedrībai. Viņa argumenti par labu amnestijai ir tikpat dīvaini kā viņa nesenā iestāšanās par labu nāvessoda atjaunošanai. Cietumi esot pārslogoti, norāda ministrs, kurš ir atbildīgs par šo problēmu, bet nu to gribētu risināt, izlaižot cietumniekus brīvībā. Jāpiekrīt Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadītājam Jānim Šmitam (LPP/LC), ka diskutēt vajadzētu nevis par amnestiju, bet gan par sodu sistēmu (kas arī ir tieslietu ministra atbildība). Pirmstermiņa atbrīvošanās iespējas lielākajai daļai notiesāto ir jau tagad, sodu politika jāpilnveido, cietumi jāsakārto, taču kolektīva grēku atlaišana nav laicīgās varas kompetence.
Aivars Ozoliņš: Ne Dievs, ne ķeizars
Amnestēt atsevišķas notiesāto grupas par godu Latvijas Republikas 90.gadadienai, kā to Saeimai lūdz Latvijas kristīgās konfesijas, būtu aplams lēmums, kas radītu vairāk problēmu, nekā atrisinātu. Divi galvenie iebildumi: pirmkārt, demokrātiskā valstī varas atzariem jābūt nošķirtiem un parlamentam vai valdībai nav jāuzņemas tiesu varas funkcijas; otrkārt, tāpat kā nav pieļaujams kolektīvās vainas princips un kādas sabiedrības grupas kolektīva sodīšana, nebūtu pieļaujama arī kolektīva atbrīvošana no atbildības likuma priekšā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.