Partija šajā situācijā spēja vadīt un virzīt tikai savu ārlietu ministru Māri Riekstiņu un deputāti Paegli, taču arī viņu rīcība bija lielākoties reaktīva, nevis pārdomāti kontrolēta. Kopiespaids ir tāds, ka TP rīkojusies pēc principa - "jo sliktāk, jo labāk" -, taču spējusi izpildīt tikai pirmo tā pusi, jo nav redzams, kuram tad nu ir labāk, ja pašai ir sliktāk. Riekstiņš apskādējis savu efektīva un korekta diplomāta tēlu. Paegle nav ieguvusi kāroto amatu un ļāvusies tikt izmantota par marioneti netīrā spēlē. Zatlers bija spiests nostāties pret ārlietu ministriju, un no tā nav ieguvējs ne viņš, ne Latvijas valsts, par kuras ārpolitikas vienotību var rasties šaubas, ja pat viena vēstnieka izvēlē šādas vienotības nav. Riekstiņš ir neapskaužamā situācijā. Tāpat jau zinām, ka ministru vai citi amati šajā partijā netiek par spējām un kompetenci vien un ka partijas īpašnieks sagaida pretī lojalitāti un pakalpojumus. Taču ministrs ne tikai bija spiests parādīt, ka nav izņēmums, bet arī to, ka riskējis ar savu un arī visa ārlietu resora reputāciju nemākulīgu intrigantu ambīciju apmierināšanai. Riekstiņš diezin vai ir šās partijas hrestomātiskās "lielāko kretīnu" kadru politikas produkts, taču šie kadru politiķi izrīkojās ar viņu tā, lai neiedomājas, ka ir citāds. Ministram neļāva saglabāt procesa konfidencialitāti, gluži otrādi - viņam nācās rīkoties pretēji vēstnieku iecelšanas parastajai praksei. Vispirms kuluāros izplatījās vēsts par viņa norunu ar Zatleru par prezidenta kancelejas vadītāja Eduarda Stiprā sūtīšanu uz ANO. Tad kļuva publiski zināms, ka arī Paegle esot kandidāte, jo partijai šķietot "ideāli piemērota", bet par Stipro tika intensīvi stāstīts, ka Zatlers vēloties no viņa atbrīvoties. Drīz uzzinājām, ka Paegle saņēmusi no Riekstiņa piedāvājumu, bet pagājušonedēļ ministrs paziņoja, ka izvirzījis viņu vēstnieces amatam. Tā nekad nedara. Vēstniekus ieceļ prezidents, tāpēc tas vienmēr ir diskrēts saskaņošanas process, pat ja amatam starptautiskā organizācijā, kā šoreiz, nebūtu vajadzīga attiecīgās valsts piekrišana. Ministrs un viņa partija demonstratīvi spieda Zatleru darīt, kā viņam liek. TP laikam gribēja nolikt pie vietas prezidentu, kas neprotas apliecināt pienācīgu pateicību, par ko TP skanīgā runas muca Gundars Bērziņš pat rupji lamāja viņu par tepiķīti, ko ikviens varot apčurāt un piekakāt. Zatleram, ja viņš nevēlējās noplāties par šādu tepiķīti TP, nebija citas izejas kā vien noraidīt Paegles kandidatūru neatkarīgi no tā, cik piemērota viņa ir vēstnieces amatam. Protams, ka Paegle ir ārpolitikā pieredzējusi un varētu pildīt vēstnieces pienākumus. Taču šis gadījums īpaši spilgti parādīja, kāpēc nevajag atjaunot Latvijā politisku vēstnieku iecelšanas praksi. Valsts ārpolitika var kļūt par iekšpolitisku intrigu ķīlnieci un partiju tirgu. Var izteikt līdzjūtību Paeglei, ka partijas bonzas ar viņu izrīkojās tik ciniski, likdami noticēt, ka viņas drosmīgā vēršanās pret Andri Šķēli pirms apmēram gada tagad tiešām tiek atalgota ar vēstnieces amatu. Taču viņa pati arī iesaistījās šajā farsā, gan pilnīgi nepieļaujami atgādinādama prezidentam, ka par viņu balsojusi, tāpēc tagad sagaida atbalstu sev, gan pat sūdzēdamās Tiesībsargam, ka tikusi diskriminēta partejiskās piederības dēļ. (Tiesībsargs neieceļ vēstniekus, bet Paeglei, kas nav karjeras diplomāte, bez piederības partijai nebūtu bijis izredžu pretendēt uz šādu amatu.) Taču lielākā zaudētāja ir TP un, kā partijas Saeimas frakcijas vadītājs Kučinskis piedraud, "to atcerēsies". Pat leģendārā "sveiciena" autors Jānis Lagzdiņš sūkstās, ka Zatleram esot grūti pieņemt "vienkāršus lēmumus", un nožēlo, ka viņu atbalstījis. Taču šī burkšķēšana ir kaķa lāsti. TP ne tikai neprata paturēt premjerministra amatu, kad pēc Kalvīša atkāpšanās prezidents uzdeva veidot valdību Godmanim, bet pat Rīgas domi nupat vasarā nespēja pārņemt, kaut gan G.Bērziņš bija paziņojis, ka "Birks nebūs Rīgas mērs". Ja TP lēmējiem padomā "ļoti liela ārkārtas vēlēšanu iespējamība jau šogad vai nākamā gada sākumā", kā Bērziņš augustā paziņoja, Saeimas vairākuma un Zatlera attiecību iedzīšana strupceļā būtu viens no posmiem šādā pasākumā. Iespējams, ka TP sapratusi, ka tās pašreizējā nepopularitāte līdz vēlēšanām kļūs katastrofāla, tāpēc vēlētos riskēt. Bezcerīgi. Pat vēstnieku nevar iecelt amatā, kur nu vēl sevi atpakaļ saulītē.
Aivars Ozoliņš: Neizdarītāji
Tautas partija zaudējusi kārtējo kauju par ietekmi, un, pat ja svarīgāk nekā vienā kaujā ir uzvarēt visā kampaņā, kautiņš par vēstnieka amatu Apvienoto Nāciju organizācijā un atklāta konfrontācija ar Valsts prezidentu diezin vai vairo iespējas sasniegt mērķi, lai kāds tas būtu. Pat ja TP tiešām tikai godīgi un sirsnīgi cīnījās par savu kandidāti, rodas divi principiāli jautājumi: ko īsti partijas vadoņi grib panākt, vērsdamies pret pašu izraudzītu un amatā iedabūtu prezidentu, un kā viņi iedomājas sevi spējam sasniegt plašākus mērķus, ja nespēj tik vienkāršu? Arī gadījumā, ja TP shēmotāji būtu vēlējušies panākt tieši šādu rezultātu - lai Vaira Paegle netiek par vēstnieci, taču neapvainojas par solītā amata nedabūšanu un neaiziet no partijas, un lai Valdis Zatlers nonāk atklātā konfliktā ar TP, - ieguvumi ir mazāki par kaitējumu "darītāju" tēlam, kas arvien vairāk ir zaudētāju tēls, lai arī ko TP darītu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.