Aivars Ozoliņš: Padošanās diplomātija

Francijas ārlietu ministrs Bernārs Kušnērs piektdien pēc tikšanās Sanktpēterburgā ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu paziņoja, ka sarunas par līgumu varēšot turpināties jau 13.novembrī paredzētajā ES un Krievijas galotņu sanāksmē Nicā. ES valstis 1.septembrī nolēma atlikt sarunas par sadarbības līgumu ar Krieviju, reaģējot uz tās iebrukumu Gruzijā un daļas valsts teritorijas okupēšanu, līdz kamēr netiks izpildīta Sarkozī 12.augustā Maskavā panāktā vienošanās par karadarbības pārtraukšanu un karaspēka izvešanu. Par sarunu atsākšanu ES lemtu pēc izvērtēšanas, vai Krievija ir šo vienošanos nosacījumus izpildījusi. Sarkozī tās parakstīja ES valstu vārdā, izvērtējuma par to pildīšanu ES līmenī nav bijis, tāpēc Francijas gatavībai atsākt sarunas par partnerības līgumu nav visu savienības dalībvalstu pilnvarojuma. Krievija nav pildījusi vienošanās, kas paredzēja atjaunot stāvokli, kāds bija pirms 7.augusta. Tās karaspēks nav izvests līdz līnijām, aiz kurām tas atradās pirms iebrukuma sākuma. Tieši otrādi — tā ir ievedusi Dienvidosetijā un Abhāzijā ievērojamus papildspēkus un ir paziņojusi par nodomu saglabāt un paplašināt militārās bāzes abās provincēs, kurās ir sagrābusi arī teritorijas, kuras pirms kara kontrolēja Gruzijas valdība. Vēl vairāk — no tām ir padzinusi gruzīnus, ko bez pārspīlējuma var uzskatīt par etnisko tīrīšanu. Krievija ir atzinusi abu provinču "neatkarību", kas, protams, nebija ar ES panākto vienošanos jautājums, un to izmanto kā aizbildināšanos, lai atteiktos ielaist okupētajās teritorijās ES novērotājus, kas gan bija daļa no vienošanās. Līdzīgi Maskava rīkojas attiecībā pret ANO un EDSO novērotāju misijām, kurām arī esot jārunā ar Abhāzijas un Dienvidosetijas "valdībām" — tas nozīmētu šo "valdību" netiešu atzīšanu. Mēģinādama to panākt, Maskava bloķēja Sarkozī—Medvedeva vienošanās paredzēto starptautisko sarunu par Abhāziju un Dienvidosetiju sākšanos Ženēvā 15.oktobrī, pieprasīdama, lai tajās kā pilntiesīgas dalībnieces piedalās arī anektēto teritoriju "pārstāvju" delegācijas. Sarunu dalībnieces ASV un Gruzija tam, protams, nepiekrita. Neraugoties uz Krievijas pastāvīgo izvairīšanos izpildīt pašas parakstītās vienošanās, Francijas prezidents pastāvīgi vēsta par lielām diplomātiskām uzvarām — gan pēc pirmās vienošanās augustā, ko Krievija vienkārši nepildīja tajā paredzētajos termiņos, gan pēc otrās septembrī. Un pat Kremļa piekrišana ES novērotāju nosūtīšanai uz Gruziju ārpus okupētajām teritorijām Sarkozī vērtējumā esot Eiropas diplomātijas uzvara. Acīmredzot arī vēlmi atsākt sarunas par partnerības līgumu vada vēlme noziņot pasaulei par Francijas diplomātisko "uzvaru" ES labā, kas būtu panākta, patiecoties minētajām iepriekšējām diplomātiskajām "uzvarām". Francijas prezidents, nolikdams malā pamiera līguma nosacījumu pildīšanu kā priekšnoteikumu sarunu atsākšanai par partnerības līgumu, nerīkojas gluži vienpersoniski visas Eiropas vārdā. Vācija, Itālija un vēl dažas valstis arī labprāt redzētu Gruzijas jautājumu "atrisinātu" un neuzstāj uz karadarbības pārtraukšanas nosacījumu pildīšanas saistību ar sarunu atsākšanu. To joprojām prasa Zviedrija, Polija, Čehija, Baltijas valstis, un šīs grupas smagsvara lomu līdz šim bija uzņēmusies Lielbritānija. Taču britu valdība acīmredzot gatava Eiropas "vienotības" labad palīdzēt Sarkozī panākt kārtējo šķietamo uzvaru. Kā pagājušās nedēļas nogalē notikušajā Rīgas konferencē šādu vienotības izpratni formulēja kāds tās dalībnieks — ja kāda valsts vēlas sankcijas Krievijai, lai dara to vispirms vienpusēji, varbūt ar laiku tā kļūs arī par visas ES kopējo politiku, taču tā dēļ bloķēt uzreiz ES nebūtu pareizi. Šāds ieteikums paradoksālā veidā sasaucas ar konferencē izvirzīto citādi patiešām pragmatisko atziņu, ka jāatsakās no ilūzijām par iespējām atrisināt domstarpības ar Krieviju un vienkārši jāmēģina ar to sadzīvot. Atteikšanos no ilūzijām daži Eiropā laikam gribētu saprast kā atteikšanos no principiem, bet sadzīvošanu ar Krieviju — kā tās diktēto noteikumu pieņemšanu, konkrēti — daļas Gruzijas teritorijas okupāciju un aneksiju kā īstenību, ko Sarkozī vieglās kavalērijas diplomātija nevar tūlīt mainīt, tāpēc tā ir jāpieņem, it kā nebūtu notikusi. ES un Krievijas partnerības līgums patiesībā Krievijai nav būtiski svarīgs, un arī Eiropa bez tā var mierīgi iztikt. Taču lēmums pārtraukt par to sarunas bija viens no nedaudzajiem, ja arī lielākoties tikai simboliskajiem līdzekļiem, kā uzsvērt noraidījumu Krievijas rīcībai pret suverēnu valsti. Klusa atteikšanās no šā lēmuma un prasībām Krievijai ievērot vismaz to, ko tā pati ir apsolījusi, būtu signāls Kremlim, ka "Eiropa" vismaz dažu tās valstu personā gatava tam piedot gandrīz jebko.