Rumānijai, kas saņēma stingru brīdinājumu iztīrīt un sakārtot savu tiesībsargāšanas sistēmu, šoreiz izdevās izvairīties no līdzīgām sankcijām. Taču Brisele apstiprināja, ka turpinās abu valstu monitoringu tieslietu un iekšlietu jomā, kaut gan pagaidām atturējās iedarbināt šo valstu iestāšanās nosacījumos paredzēto drošības klauzulu, kas nozīmētu atteikšanos atzīt Rumānijas un Bulgārijas tiesu spriedumus citās Savienības valstīs.
Trešdien publicētie EK ziņojumi par Bulgāriju un Rumāniju ir bezprecedenta kritika ES dalībvalstīm. It īpaši divi ziņojumi par Bulgāriju — gadskārtējais ziņojums par tās tieslietu sistēmu un atsevišķs ziņojums par ES fondu izlietošanu ar lēmumu apturēt daļu paredzēto maksājumu — ir nepieredzēti skarbi, kaut arī to tonis (tāpat arī ziņojumam par Rumāniju) tika mīkstināts, salīdzinot ar pagājušonedēļ noplūdušajiem šo dokumentu melnrakstiem.
EK atņēma tiesības divām Bulgārijas valdības aģentūrām rīkoties ar ES fondu naudu, ar to apturēdama 250 miljonu eiro vērtu līgumu parakstīšanu. Kopā ar citiem iesaldētiem fondiem Bulgārijai apturēto līdzekļu summa sasniedz 800 miljonus eiro. EK sankciju ekonomiskais iespaids var būt visai smags, jo vismaz daļu no fondu naudas Bulgārija zaudēs neatgriezeniski, ja nespēs apgūt līdz gada beigām.
Taču vēl smagāks iespaids šiem lēmumiem var būt uz valsts starptautisko reputāciju un arī tās iekšpolitisko situāciju. Bulgārijas sabiedrība prasa saukt pie atbildības valsts pazemošanā vainīgos, pieaugošās dusmas uz korumpēto politisko eliti var novest pie sociālista Sergeja Staniševa vadītās valdības krišanas un pirmstermiņa vēlēšanām. Pēc ES krāpšanas apkarošanas biroja (OLAF) ziņojuma parādīšanās atklātībā pagājušonedēļ Bulgārijas opozīcija sāka apspriest iespēju atstādināt no amata valsts prezidentu Georgiju Parvanovu, kura ievēlēšanu, kā tika minēts ziņojumā, esot finansējusi kāda ar kriminālām aprindām saistīta persona.
Rumānija un Bulgārija ir valstis ar visaugstāko korupcijas līmeni Eiropas Savienībā, un tas droši vien varētu sniegt mierinājumu politiķiem dažās citās valstīs, kurām ir tā pati problēma, taču kuras atbilstoši Transparency International indeksam ir mazāk korumpētas. Tomēr diezin vai, piemēram, Latvijā valdošā koalīcija dižosies, ka bez abām ES norātajām par mums korumpētākas ir vēl tikai Grieķija un Polija.
Rumānija un Bulgārija iekļuva ES, pārlēkdamas pāri tam posmam, kurā Latvija bija iestāšanās brīdī pirms četriem gadiem, un abas atrodas itin mežonīgā "bandītu kapitālisma" stadijā, kas Latvijā tika izslimots deviņdesmito gadu otrajā pusē un kura vietā nāca "civilizētāka" oligarhu vara.
Tomēr, lasot ziņojumus par Bulgāriju un Rumāniju, var rasties sajūta, ka tajos sacītais skan dīvaini pazīstami, ja arī pašreizējiem laikiem vietumis nu jau pārspīlēti. Piemēram, par "kriminālu kompāniju tīklu", kas sastāvot no vietējām un ofšoru firmām un nodarbojoties ar krāpšanos ar nodokļiem un naudas atmazgāšanu. Vai par atbildīgo par ceļu būvi Bulgārijā, kurš līgumu slēgšanai izvēlējies divas firmas, kuras vada viņa brāļi. (Latvijā tas jau būtu par traku, mums šādas lietas "ģimenes" ietvaros notiek metaforiski, ne vairs burtiski!) Vai par augsta līmeņa policijas priekšnieku, kas tirgojis informāciju noziedzīgo grupējumu barvežiem. (Mums taču vairs nav tādu atsevišķu noziedzīgu grupējumu!) Un kā ir ar to, ka valdībā un valsts dienestos esot ietekmīgi spēki, kuri nav ieinteresēti apkarot korupciju? Un vai Saeimas parasto praksi neizdot savējos kriminālvajāšanai var salīdzināt ar to, ka arī Rumānijā likumdevējiem ir tiesības nepieļaut savu kolēģu nodarījumu kriminālizmeklēšanu?
Bulgārijas un Rumānijas pašreizējās problēmas nav iemesls citu pēcpadomju valstu pašapmierinātībai par sasniegto un atgādina par mūsu pašu problēmām tikai pirms nieka desmit vai pat mazāk gadiem. Tomēr Latvijai, protams, ir pieredze, ko piedāvāt valstīm, kuras pašlaik tikai sāk nopietni apkarot korupciju. Piemēram, ka nepievilcīgas algas valsts sektorā strādājošajiem, kas EK ziņojumā minēts kā viens no korupciju veicinošiem faktoriem, nav galvenā problēma, — Latvijā algas valsts sektorā ir augstākas nekā privātajā, taču bieži vien neattur no vēlmes "dzīvot labāk", turklāt mūsu "civilizētās mafijas" politbiznesmeņiem tās tik un tā ir sīknauda, ko var viegli "izkonkurēt".
Svarīgāk ir ieviest efektīvus korupcijas apkarošanas mehānismus, un ne velti Rumānija līdzās kritikai saņēma no Briseles arī uzslavu par ekonomisko noziegumu apkarošanas iestādes izveidošanu. Arī šajā ziņā Latvijai ir pieredze, taču diemžēl arī tāda, ka — patiesi centieni apkarot korupciju bieži vien tiek apturēti politiskā līmenī, jo politiskajām partijām pietrūkst vienotas un nepārprotamas gribas izskaust augsta līmeņa korupciju —, kā tas ziņojumos teikts par Rumāniju un Bulgāriju.
Latvijas sabiedrības vairākumam noteikti būs saprotams bulgāru un rumāņu sašutums par politiķu valstij apkaunojošo korumpētību un arī pateicība ES, kas šo kroplību nosauc vārdā un spiež mainīt.