Nepartijisks premjerministrs un "profesionāļu pagaidu valdība" līdz Saeimas ārkārtas vēlēšanām pašlaik ir utopisks piedāvājums jau tāpēc vien, ka arī prasītu vismaz vienu personību, kura būtu ar mieru riskēt ar savu profesionāļa karjeru tik nesaprotama mērķa kā padzīšanai nolemtas valdības vadīšana labad. Tāpēc vismaz pagaidām kandidāts būs jāmeklē mūsu pašu vēlēto profesionālo politiķu lokā.
Izvēle nav liela. LPP/LC piedāvā atkal to pašu Godmani, viņa gāzēji no Zaļo un Zemnieku savienības ir vēl ekstravagantāki — viņu kandidāts premjerministra amatam esot smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Lembergs mūžīgi mūžos, kuru viņi tomēr nevirzīšot kā kandidātu. Bet Saskaņas centrs nezin kāpēc izvirza Urbanoviču, nevis uzreiz Putinu, kurš amatu apvienošanas kārtībā gan jau varētu pavadīt arī Latvijas valdību. Tāpēc prezidents Valdis Zatlers rīkojas pareizi, nespēlēdams teātri ar visu butaforisko kandidātu uzklausīšanu un paziņodams, ka tiksies ar diviem — Jaunā laika Valdi Dombrovski un Tautas partijas Edgaru Zalānu.
Šķiet ticami, ka pēc tam Zatlers varētu nosaukt Dombrovski. Vai tikpat vienkārši var pareģot, ka viņam neizdosies izveidot valdību un ka beigās to veidos Zalāns? Ja uzskatīsim, ka politika Latvijā arī turpmāk tiks taisīta kā līdz šim, tad — jā. Taču, pirmkārt, ekonomiskā krīze ir tik nopietna, ka politika kā līdz šim vairs nav risinājums. Otrkārt, arī prezidents ar saviem uzdevumiem valdībai un Saeimai un marta beigām kā termiņu, kad lems, vai ierosināt Saeimas atlaišanu, faktiski ir pateicis, ka līdzšinējā politika ir bankrotējusi un ir jāmaina. Tāpēc izvēle galu galā var izrādīties nevis starp Dombrovski un Zalānu, bet gan starp Dombrovski un ārkārtas vēlēšanām.
Itin viegli var iedomāties, kādu valdību izveidotu Zalāns. Vai nu visas četras pašreizējās valdošās koalīcijas partijas paliktu sēžam ministru krēslos, ja arī pamainītu dažas "sejas", vai nu izmestu TB/LNNK un vietā paņemtu Saskaņas centru. Vai tādēļ bija vērts gāzt valdību? Vai šāda valdība atgūtu sabiedrības uzticēšanos?
Tie ir retoriski jautājumi. Īstais, ko uzdot, ir — vai šīs Saeimas vairākums vēlas ārkārtas vēlēšanas? Ja tomēr ne, tad Dombrovskim varētu izdoties izveidot valdību. (Cits jautājums — cik ilgi TP, bez kuras arī Dombrovskis neiztiks, ļautu viņa valdībai strādāt.)
Taču, vai tas būtu Dombrovskis vai jebkurš cits politiķis, viņam ir jāpārstāj blefot par Latvijas ekonomiku un valdības iespējām šajā krīzes situācijā. Diemžēl JL kandidāts līdz šim daudz runājis par kaut kādām hipotētiskām iecerēm sarunāt ar Starptautisko Valūtas fondu aizdevuma nosacījumu mainīšanu un pārāk maz — par šo nosacījumu pildīšanu, lai tos septiņus ar pusi miljardus eiro vispār varam saņemt. Tas nozīmē tūlīt pat grozīt valsts budžetu, lai samazinātu izdevumus par vēl 500 līdz 700 miljoniem latu. Tas būs jāizdara jebkurai valdībai, un šo skarbo īstenību nevar mainīt ar populistiskām runām par sarunām.
Godmanim var daudz ko pārmest, taču ne situācijas patiesā dramatisma nesaprašanu. Ja valdību veidos un līdz ar to atbildību par valsts ekonomiku uzņemsies JL kandidāts, šai partijai politiski loģiski pienāktos arī finanšu ministra amats. Taču Dombrovskis rīkotos gudri, ja šajā gadījumā nerīkotos loģiski un uzticētu šo amatu Godmanim, kas izkaroja Latvijai aizdevumu un būtu drošākais garants arī šīs naudas ienākšanai valstī. Otrkārt, piedāvājot šo amatu Godmanim, būtu vieglāk atteikt viņa partijas īpašniekam Šleseram vietu jaunajā valdībā. Nekāda valdība nevar cerēt atgūt sabiedrības uzticēšanos, ja tajā turpinās šiverēties Šlesera izaudzētais "šoferu dēlu", maluzvejnieku un tamlīdzīgu "profesionāļu" astoņkājis.
Šlesers ir galvenais kritērijs, vai jaunā valdība būs citāda. Pats jau to labi saprot — neviena partija nepauž nekādus nopietnus iebildumus ne pret vienu no abiem reālākajiem kandidātiem, un tikai viņš vienīgais nezin kāpēc piedraud, ka ar Godmaņa valdības aiziešanu problēmas tikai sākšoties. Problēma ir pats Šlesers, un Zalāns šo problēmu nevarēs atrisināt, kad jau viņa partijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš stāsta, ka, izrādās, Šlesera vārds esot atdalījies no tā valkātāja un tiekot demonizēts. (Mammas, nelaidiet bērnus pastaigāties, tur ārā dēmonisks vārds "Šlesers" trenūzenēs un ar beisbola nūju!)
Ja vēl par principiem, tad TP koķetēšana ar SC ir vai nu liekulība, vai nu muļķība, taču jebkurā gadījumā ne labākais pieteikums valsts vadīšanai. Iekšlietu ministram Segliņam, kas stāsta, ka esot ļoti liela atšķirība starp SC un PCTVL, varētu atgādināt hrestomātisko situāciju ar "labo" un "slikto" policistu, taču arī viņš diezin vai pratīs pamatot, kāpēc SC kandidāts Eiroparlamenta vēlēšanās Alfrēds Rubiks ir labāks par PCTVL kandidāti Tatjanu Ždanoku. Savukārt TB/LNNK varētu rimties biedēt vientiešus, ka SC ienākšana valdībā sagāzīs Brīvības pieminekli un apdraudēs pašreizējo valodas un pilsonības politiku. Tieši to viņi neapdraudēs, jo vēlēsies palikt valdībā. Latvijas suverenitātes drupināšana notiks līdzīgi kā ar SC pārstāvja NRTP priekšsēdētāja Ābrama Kleckina Kremlim izdabājot sabojāto "horizontālo taimkodu" filmai par Putinu, tikai pastāvīgi un daudz efektīvāk — valdības ministram būtu nesalīdzināmi lielākas iespējas nekā Kleckinam savā amatā.
Šī Saeima var izveidot valdību bez Kremļa tieša vai netieša atbalsta un pat bez Šlesera. Taču tās veidotājiem derētu papriekš izlemt, vai tie grib valdību, kura spētu pieņemt arī ļoti nepopulārus lēmumus, vai tomēr ārkārtas vēlēšanas. Abus savienot nevarēs, un Latvijai šajā krīzes laikā nav vajadzīga valdība, kuru partijas izmantotu tikai kā platformu vēlēšanām. Tad jau labāk uzreiz vēlēšanas.