Aivars Ozoliņš: Pirāti un ribentropi

Krievijas rīcība ir "nepieņemama" — tiktāl ir vienprātība. Taču Gruzijas un arī Ukrainas uzņemšana NATO vairs nav tuvāko gadu jautājums, toties ar Krieviju tika nolemts atsākt dialogu. Somālijas pirāti par sagrābtajiem kuģiem prasa izpirkuma maksu un bieži vien to arī saņem. Krievija ir okupējusi un faktiski anektējusi daļu Gruzijas teritorijas un nu uzskata, ka tas ir atmaksājies, — NATO ir gan atlikusi jautājuma lemšanu par šīs valsts uzņemšanu, gan nolēmusi atjaunot sarunas ar Krieviju, ko bija iesaldējusi pēc tās iebrukuma Gruzijā augustā. Krievija, saprotams, uzskata to par uzvaru. Tās vēstnieks NATO Dmitrijs Rogozins pēc sanāksmes pašapmierināti paziņoja, ka alianse izvairoties iejaukties Krievijas ietekmes sfērā, jo labas attiecības ar Krieviju tai esot svarīgākas par Gruziju un Ukrainu, par kurām aliansē esot izveidojusies atklāta plaisa, toties mēģinājumi "iesaldēt" Krieviju esot "sagrauti". Agresīva bravūra un vēlamā uzdošana par esošo ir tipiska Krievijas valdniekiem un it īpaši Putina čekistu režīmam. Jeb, kā Maskavas pārstāvja paziņojumus komentēja NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers, — katrs var priecāties, par ko vien vēlas. Viņš uzsvēra, ka neformāla NATO dialoga atjaunošanu ar Krieviju par tādiem jautājumiem kā Afganistāna, terorisms un narkotikas nekādā gadījumā nenozīmē ierasto attiecību atsākšanu un, piemēram, sadarbību arī militārajā jomā. Vēl vairāk — Shēfers paziņoja: "Sadarbība nevar notikt ietekmes sfēru kontekstā. Mums ir jāredz, vai Gruzija ir vai nav ūdensšķirtne, un es ceru, ka nav, un es darīšu visu, lai tā nebūtu." NATO dalībvalstis ir demokrātijas, un starp tām vienmēr ir bijušas un arī turpmāk būs viedokļu atšķirības. Taču lēmumus organizācija pieņem pēc vienprātības principa, un NATO galotņu sanāksmē pērn aprīlī Bukarestē Gruzijai un Ukrainai apsolītais, ka tās kļūs par NATO valstīm, paliks spēkā. Diemžēl arī šis apsolījums, lai cik spēcīgs, toreiz tika pausts, lai nebūtu abām valstīm jāpiešķir tā dēvētais Rīcības plāns dalībai NATO jeb MAP, kā to vēlējās ASV un vēl vairākas, to skaitā Baltijas valstis, un pret ko iebilda pirmām kārtām Vācija un Francija. Argumenti pret MAP piešķiršanu šķita zaudējam racionalitāti — ka abas valstis neesot gatavas dalībai NATO, tāpēc tām nevarot piešķirt plānu, kā šai dalībai sagatavoties, toties var apsolīt, ka tās tiks uzņemtas organizācijā. Līdzko ASV un citas Gruzijas un Ukrainas dalības veicinātājas valstis piekrita, ka MAP nav vienīgais līdzeklis, kā šīs valstis var sagatavoties tām apsolītajai dalībai NATO (Polijai, Čehijai un Ungārijai, kuras pirmās no Austrumeiropas valstīm iestājās NATO, MAP nebija piešķirts), un to pašu, ko paredzētu MAP, var izdarīt caur NATO – Gruzijas un NATO – Ukrainas komisijām, Vācija ņēmās iebilst pret mēģinājumu "apiet" MAP un sāka prasīt, lai tā piešķiršana (kam atšķirībā no tehniskiem darbiem abu komiteju ietvaros vajadzīga vienprātīga visu dalībvalstu piekrišana) būtu obligāts priekšnoteikums šo valstu dalībai NATO. Iznāktu, ka NATO būtu jālemj par MAP piešķiršanu šīm valstīm tad, kad tās jau būtu gatavas dalībai? Ir acīmredzams, ka Vācijas vadītā valstu grupa tagad gribētu izmantot dalības rīcības plānu nevis kā līdzekli Ukrainas un Gruzijas sagatavošanai dalībai, bet gan kā šķērsli to uzņemšanai. Tas ir īpaši uzkrītoši redzams, ņemot vērā ministru lēmumu nākamajā galotņu sanāksmē aprīlī uzaicināt NATO Albāniju un Horvātiju. Tātad Albānija ir gatava iestāties NATO, bet Gruzija nav gatava pat tikai saņemt gatavošanās plānu? Pirms mēneša konferencē Rīgā Igaunijas prezidents Tomass Ilvess teica, ka Eiropas pārdalīšana kā trīsdesmito gadu beigās diezin vai iespējama kaut vai tāpēc, ka Molotovs varbūt atrastos arī pašlaik, taču Rietumos grūti samanīt Ribentropu. Uz to Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili bilda, ka mūsdienu "ribentropiņi" slēpjoties aiz Eiropas institūcijām. Taču NATO noteikti nebūs institūcija, kas piekritīs Krievijas vēlmēm novilkt Eiropā jaunas dalījuma līnijas. Par šādu prezidenta Medvedeva iniciatīvu — rīkot sarunas par jaunu Eiropas "drošības arhitektūru", kad jau vecā, ieskaitot NATO, esot aukstā kara palieka, — Shēfers pateica, ka "tur nav ko apspriest" un iespēja, ka šādu sarunu gaitā varētu atteikties no NATO, pat "nespīd". Un ministri vienprātīgi apstiprināja arī NATO atbalstu ASV iecerētajam pretraķešu vairogam Eiropā, neraugoties uz Krievijas draudiem atbildēt ar savu raķešu izvietošanu Kaļiņingradā. Tomēr Shēfera teiktais par "ūdensšķirtnes" nepieļaušanu jāadresē pirmām kārtām paša vadītās organizācijas valstīm, nevis Krievijai, kura acīmredzami gatava pāriet tik daudz šķirtnēm, cik tai tiks ļauts. Cik — par to NATO pašlaik diemžēl nav vienprātības.