Aivars Ozoliņš: Plaisa Irānā
Neviena nevēlētajiem Irānas augstākajiem vadītājiem mullām ir iemesls ar bažām atcerēties ja ne Poliju, tad noteikti pašu Irānu 1979.gadā, kad islāma revolūcija aizmēza neviena nevēlēto un saikni ar sabiedrību zaudējušo šahu. Kopš tā ir izaugusi jauna paaudze — 70 procenti Irānas iedzīvotāju ir vecumā līdz 30 gadiem. Liela daļa šo jauno cilvēku ir labi izglītota un nepārprotami vēlas, bet nu jau arī skaļi pieprasa pārmaiņas. Bijušais premjerministrs šā paša režīma valdībā astoņdesmitajos gados Musavi nav gluži demokrāts Rietumu izpratnē, taču viņš sola šādas pārmaiņas, to skaitā vairāk tiesību sievietēm, un katrā ziņā sniedza iespēju vēlētājiem balsot pret pašreizējo prezidentu un viņa pārstāvēto lietu kārtību.
Irānas vadītāji ir sadūrušies ar "kontrolētās demokrātijas" vislielāko problēmu — ka tā darbojas tikai tikmēr, kamēr kontrolētie piekrīt, ka tos kontrolē. Kad vairs ne, tad režīmam atliek vai nu krist, vai nu izvērst nežēlīgas represijas. Irāna, kuras valdnieki turpina attīstīt kodolprogrammu, taču zaudē leģitimitāti gan pašu mājās, gan starptautiski, pašlaik, šķiet, nonākusi uz šāda naža asmens. Turpmākajai notikumu attīstībai valstī būs nopietns iespaids ne tikai uz pašu Irānu, bet arī uz visu Tuvo Austrumu reģionu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.