Aivars Ozoliņš: Plāns Z

Prezidents atgādināja vismaz divas veselā saprāta diktētas rīcības normas, kuras nevajadzētu pārkāpt. Pirmkārt — ja nevar paveikt, nevajag sākt darīt. Zatleram vai nu nevajadzēja paziņot, ka Godmanis zaudējis viņa uzticību, vai nu bija jāturas pie pateiktā, līdz panāk to, ko ar šādu paziņojumu vēlējās panākt — valdības demisiju. Piekāpdamies Godmanim pirmdienas četru stundu sarunā, kas nu izskatās esam bijusi kā "divu veču attiecību kārtošana", Zatlers pats padarījis strupceļu vēl šaurāku, bet tā pārvarēšanai sev atstājis nu jau vairs tikai ārkārtas vēlēšanas kā risinājumu. Turklāt ir mazinājis savu kā pāri partijām stāvoša spēka autoritāti un līdz ar to iespējas rīkoties kā bezkaislīgam arbitram, nevis politiskās intrigās personiski iesaistītam politiķim — lēmumam ierosināt Saeimas atlaišanu tagad būtu rēķinu kārtošanas pieskaņa. Lieki atgādināt, kā šis uzticības zaudēšanas un atgūšanas pingpongs starp divām augstākajām valsts amatpersonām izskatās starptautiski, taču prezidents ļauj apšaubīt arī savu valdībai un Saeimai doto uzdevumu pildīšanas jēgu — kāpēc jāpilda, ja arī viedokli par Saeimas atlaišanu viņš droši vien varētu mainīt tāpat kā par valdības demisiju? Otrkārt, ja ir bail pateikt, nevajag sākt runāt. Zatlers bija pateicis tikai to, ka Godmanis zaudējis viņa uzticību, taču atstāja visiem (arī sev) iespējas "nesaprast" vai "pārprast", ko īsti tas nozīmē. Ka valdībai jādemisionē? Vai varbūt — ka Godmanim, piemēram, jābeidz flirtēt ar visādiem citiem prezidentiem un jānāk ar puķēm izlūgties piedošanu pie vienīgā? Taču vēl vairāk šāda nespēja vai nevēlēšanās precīzi formulēt savus mērķus raksturīga valdības koalīcijas partijām, pirmām kārtām Tautas partijai, kas nepārprotami vēlas citu valdību un lai to vada kāds "oranžais", taču to nepasaka, bet tā vietā kombinē pa kaktiem "shēmas", publiski pļāpādama te par valdības paplašināšanu, te par jaunas taisīšanu, te par "Zalāna plānu". Rezultātā visi izskatās pēc gaisā pasistiem jampampiņiem. Tas gan pieder pie Latvijā iekoptās dubultpolitikas "kultūras" — ka "īstos" lēmumus "īstie" lēmēji pieņem savos kambaros, bet pingvīnkvaukšķiem iebaro "polittehnoloģijas" un "komunikāciju". Šī melu kultūra lielākajai sabiedrības daļai kļuva neciešama jau trekno gadu laikos, bet ekonomiskās krīzes apstākļos liek arī justies nedroši par ekonomisko izdzīvošanu. Jāatzīst, ka Godmanis šajā ēnu spēlē iznāk esam teju vai izņēmums — viņš droši vien tiešām uzskata, ka viņam ir jāpaliek valdības priekšgalā, jo neviens cits nespētu izpildīt viņa sagatavoto un iedarbināto ekonomikas stabilizēšanas plānu. Var, protams, minēt, cik lielā mērā šādu pārliecību vēl pastiprina viņa partijas īpašnieka Šlesera vēlme pagūt apdarīt savas privāti valstiskās šeptes, taču nav grūti iedomāties, ka Godmanis var pateikt Zatleram: tad pats arī uzņemies atbildību, ej runāt ar Starptautisko Valūtas fondu, griez budžeta izdevumiem vēl pusmiljardu nost un gani šo dīkdieņu valdību un "lielāko kretīnu" Saeimu. Vai tas būtu vai nebūtu tikai blefs, risks to pārbaudīt varētu būt gana biedējošs. Taču, neriskēdams to darīt, Zatlers pats parodē savus pārmetumus Godmanim. Premjerministrs bija zaudējis uzticību, jo bija trīs dienu laikā mainījis savu viedokli (apņemšanos reorganizēt valdību, ko pasludināja pagājušo trešdien) uz "diametrāli pretēju" (piektdien paziņoto lēmumu neko nereorganizēt). Bet Zatlers savējo, ka Godmanis zaudējis uzticību, četru dienu laikā nomainīja ar apgalvojumu, ka "esmu panācis to, ka Godmanis savu kļūdu ir atzinis". Mums ir jānotic, ka Godmanis šo kļūdu — atteikšanos no sava valdības pārkārtošanas plāna — tagad labošot, īstenodams kādu pavisam citu valdības pārkārtošanas plānu. Tā dēvētais Zalāna plāns bija tikai TP taktisks gājiens, lai netiktu īstenots nekāds plāns un valdība varētu krist, ko TP bija gaidījusi arī no abu valstsvīru pirmdienas sarunas, baidīdamās pati uzņemties gāzējas darbu. TP Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis bija raksturojis Zatlera neuzticības izteikšanu Godmanim kā "ļoti spēcīgu paziņojumu", kas parādot, ka "darba kārtībā ir jaunas valdības veidošana". Tagad TP iešot pie Zatlera pārvaicāt, vai viņš Godmanim tiešām atkal uzticas. Bet par koalīcijas spēju vienoties par Zalāna vārdā nosaukto TP plānu Kučinskis neesot optimistisks. Arī paša Godmaņa partijas Baštiks jau pateicis, ka šis plāns esot ģimenes atbalsta politikas beigu sākums. "Zaļie zemnieki" atkal trokšņo, ka Vides ministriju nedrīkstot pievienot citai, zemkopības ministra amatam savu kandidātu "pagaidām" nevirzīšot. Skaidrs, ka šī nolemtā valdība ne par kādām izmaiņām valdības struktūrā nevienosies. Taču bailes atklāti nostāties pret Godmani un tādējādi uzņemties visu atbildību par Latvijas finanšu situāciju varētu arī turpmāk nozombēt gan TP, gan citus koalīcijas partnerus. Tāpēc Godmanim, kurš par šīs valdības dzīvā miroņa eksistēšanas vienīgo jēgu un mērķi nolicis SVF aizdevuma nosacījumu izpildīšanu, varbūt pat izdosies budžeta grozījumus dabūt cauri Saeimai, un lai tad šī valdība kaut vai krīt. (Jo, ja neizdosies, kritīs tā kā tā.) Taču tā ir loterija. Kā zinām no Holivudas folkloras, zombiji esot grūti vadāmi.