Ir bijusi saprotamā slepenība pirms valdības lēmuma, taču maskēti politiski manevri, nemaz nerunājot par meliem, pārņemot banku un meklējot tai stratēģisko investoru, var neatgriezeniski sagraut sabiedrības uzticību procesa norisei un arī pašu banku. Līdz ar to politiķi nodarītu to pašu kaitējumu valsts ekonomikai, ko nupat, šķiet, esam novērsuši. Noguldītāju uzticēšanās Parex bankai pieaug — tā nav novecojusi reklāma un pat ne optimistisks valdības lēmuma vērtējums; tas ir liela "ziņu" raksta virsraksts avīzē Vesti segodņa vēl tikai piektdien, kad, kā uzzinājām sestdien, uzticēšanos zaudējušie noguldītāji turpināja čakli ņemt ārā no bankas savu naudu, kopumā vismaz 60 miljonus latu. Šis preses pērkamības paraugs ir tikai ļoti uzkrītošs piemērs bankas īpašnieku indevei spēlēt un ietekmēt politiku. Šī spēlēšanās politiskajā virtuvē ir bijusi bankas biznesa neatņemama daļa, kas palīdzējusi iegūt un tātad iespaidot gan valsts iestāžu un uzņēmumu un pašvaldību klientus, gan politiķus un atsevišķus plašsaziņas līdzekļus, taču, iespējams, veicinājusi arī bankas straujo krišanu. (Līdzko sajutuši iespējamās problēmas, īpašnieki devušies pēc palīdzības parastajos ceļos — pie politiķiem, paši radīdami baumas.) Toties šāda bankas politika bija padarījusi tās krišanu arī par valsts ekonomikai politiski nepieņemamu, bet bankas glābšanas pasākumus liek vērot ne tikai kā vietējās politikas procesu, bet arī kā iespējamu starpvalstu attiecību faktoru. Aizdomas par prominentu politiķu mēģinājumiem diriģēt bankas nacionalizācijas procesu ir labi saprotamas, ņemot vērā viņu līdzšinējo darbošanos privatizācijas procesā, un tie paši šīs aizdomas arī rada. Tieši Tautas partijas tēvs Andris Šķēle aizpagājušonedēļ sāka runāt par banku gaidāmajām problēmām ar sindicēto kredītu atdošanu nākamgad. Kārtējā lekcijā par dzīvnieku mocīšanu (kad kurmji apsisti, jāvāra un jāšmorē krupji) Šķēle brīdināja, ka kredītu atdošanai vajadzīgo miljardu nekur citur nevarēšot dabūt kā vien no Latvijas Bankas un valdības. Tā kā lauvas tiesu šo kredītu ir parādā Parex banka, uzreiz radās aizdomas, ka, pirmkārt, tai būs problēmas, otrkārt, tās radīt, risināt vai vadīt grib Šķēle. Valdības lēmums sestdien ir labs kaut vai tāpēc, ka ideālajā variantā nodokļu maksātāji samaksās par to tikai divus latus. Taču aizdomas paliek — vai bankas īpašnieki tam piekrita tāpēc, ka citādi valdība būtu banku vienkārši nacionalizējusi, ko finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) naktī pēc lēmuma teicās atbalstījis kā labāko risinājumu? Slaktera uzstājīgā vēlme likt par Parex bankas prezidentu, maigi sakot, maz pieredzējušo, toties visu karjeras mūžu ar TP saistīto FM valsts sekretāru (kopš maija) Mārtiņu Bičevski lika domāt, ka bankai ir atrasts zicpriekšsēdētājs. Premjerministrs Ivars Godmanis gan uzstāja, ka banka līdz stratēģiskā investora atrašanai jāvada Hipotēku un zemes bankas prezidentam Inesim Feiferim, taču Feiferis itin saprotami — nav pareizi būt divu banku prezidentam reizē — to būtu ar mieru darīt tikai līdz darījuma pabeigšanai. Tikmēr Slakteris raujas steidzami mainīt likumu, lai Bičevski var ielikt vismaz par bankas padomes priekšsēdētāju. Bičevskis — Latvijas finanšu sistēmas stabilitātes pīlārs? Partijiskā piederība kā galvenais kritērijs pat šādā krīzes situācijā neveicina uzticēšanos valdības rīcībai. To neveicina arī, piemēram, pretrunas starp bankas īpašnieku pārliecību, ka viņi varēs dabūt kontrolpaketi atpakaļ par tiem pašiem diviem latiem, un Bičevska apgalvoto, ka varēšot tikai par "tirgus cenu". Parex banka bija par daudz "politizējusies", un daļai politiķu un preses izdevumu arī var nākties meklēt pārfinansēšanos — vismaz tas būtu labi, ja Parex ar jauno stratēģisko investoru kļūtu par vienkārši finanšu iestādi. Taču, lai tā notiktu, valdībai tas ir jāgrib. Šāds lēmums nebūs vienkāršs. Gazeta.ru piedāvā iedomāties reakciju Maskavā, ja Parex, kas esot sniegusi "ekskluzīvus ēnu pakalpojumus" klientiem Krievijā, tai skaitā valsts ierēdņiem, tiktu pārdota kopā ar šo informāciju "teiksim, jebkurai amerikāņu bankai". Un pieļauj Krievijas "neoficiālu vēršanos pie Latvijas" ar priekšlikumu palīdzēt bankai atrast dāsnu investoru no Krievijas. Pretī mēs saņemtu "attiecību atsilumu". Tad nu rūpīgi vērosim, kurš un uz kuru debespusi tūlīt dosies meklēt investorus. Lēmums par bankas pārņemšanu bija politisks, un arī lēmums par tās pārdošanu būs politisks. Svarīgākais būs tas, vai mērķis būs pasargāt naudas noguldītājus vai līdzšinējos īpašniekus un vai padarīt to par vienkārši sekmīgu komercbanku vai saglabāt kā politiskas ietekmes centru, šo ietekmi kopā ar naudu vienkārši pārdalot. Ja pārsvaru gūs otrais, nostiprināsies ne tik daudz valsts finanšu sistēma, cik politikas un naudas saaugšana, turklāt pieaugs Latvijas politikas atkarība no Krievijas naudas. Pašlaik nav iemesla pārmest valdībai šādus mērķus, taču drošākais līdzeklis pret šādu iznākumu ir minimāla politisku interešu ietekme uz valdības lēmumiem un maksimāla atklātība par turpmāko rīcību ar Parex banku.
Aivars Ozoliņš: Politika bankā
Uzticamība ir jebkuras bankas vērtīgākais īpašums, bet Parex bankai, kas nav bijusi spējīga izturēt finanšu krīzes pārbaudījumu, tā pašlaik ir kritiski svarīga. Bankas pārņemšanas procesā valdība nevar atļauties sniegt ieganstus šaubām par šā procesa godīgumu. Turklāt jārēķinās, ka gluži brīva no šādām aizdomām nevar būt, no vienas puses, ne šī banka, kuras īpašnieki vienmēr ir rosījušies politikas aizkulisēs, no otras — ne šī valdība, kuru veidojošo partiju krusttēviem politika vienmēr ir bizness.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.