Aivars Ozoliņš: Riekstiņš Maskavā bija. Punkts

Prezidents Zatlers šogad vēl nebrauks? Ek, augstākajā līgā atkal zaudējums! Karsējus neattur pat tas, ka šajā "divpusējo attiecību" sportā viena puse ir piešķīrusi sev tiesības rakstīt noteikumus, uzstāties par tiesnesi un noteikt uzvarētāju. Bet otrai pusei kopš impērijas ziedu laikiem atvēl vienu no divām iespējām — būt vai nu par vasali, vai nu par ienaidnieku. Attieksmes nianses, protams, ir, taču tikai šā rāmja ietvaros. Kritēriji ir skaidri, izvēle ir jūsu pašu ziņā. Gribat "draudzīgas attiecības"? Izpildiet "mājasdarbu", kā "skolnieka" Zatlera vizītes gaidītājiem bez aplinkiem norāda "skolotāji". Lai nebūtu pārpratumu — tas nenozīmē, ka — ai, tad jau vispār nav vērts! Tas nozīmē tikai to, ka nevajag attiekties pret to kā pret sporta spēli un tajā piedalīties. Jārunā un jāvienojas par to, par ko var, un jāpārstāj apcerēt to, ko Latvija kā demokrātiska NATO un Eiropas Savienības valsts nedarīs. Ko Latvijai vajag "divpusēji" no Krievijas? Runājot ļoti vienkāršoti — lai liek mūs mierā ar savā klaustrofobiskajā impērijas pagrabā iekonservēto prasību sarakstu — "krievvalodīgo tiesības", "vēstures pārrakstīšana", "fašisma atdzimšana" un kas tur vēl. Būsim reālisti? Krievija tik drīz nemainīsies? Jā, pēc Gruzijas tas ir nepārprotami skaidrs. Nu, tad arī būsim reālisti — mums jārūpējas par savu drošību, viss pārējais ir svarīgs tiktāl, ciktāl nav ar to pretrunā. Aleksandra Solžeņicina trīs principi attiecībām ar padomju totalitāro varu — "nebaidies, neceri, nelūdzies" — der arī attiecībām ar šīs varas pārmantotājiem. Šādi vērtējot, Riekstiņa brauciens bija sekmīgs. Tiesa, uzzinājām gan tikai to, ko varēja uzzināt arī nebraucot, — ka pašlaik gatavoto ekonomisko līgumu noslēgšanai neesot nopietnu šķēršļu. Taču, ja ministra vizīte šo procesu pasteidzinās, — ļoti labi. Vēl no Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova uzzinājām, ka Zatleru Maskavā negaida; lai tur nosauktu vizītes datumu, "ļoti svarīgi, lai būtu pareizs politiski informacionālais fons". Var noprast, ko īsti nozīmē šis Kremļa mitoloģiskā žargona termins, bet tiem, kuri nesaprot, Krievijas vēstniecībai tuvais Vesti Segodņa to pārtulko: vajag, lai Zatlers "pozitīvāk atsaucas" par Krieviju "vai, precīzāk, pārstāj izdarīt pretkrieviskus izklupienus". "Krievijas puse" esot "ļoti vīlusies par daktera — prezidenta antikrieviskajiem izteikumiem", bet īpašu "sašutumu" izraisījusi viņa uzstāšanās septembrī Kolumbijas universitātē Ņujorkā. Zatlers atgādināja par Baltijas valstu okupāciju un nepieciešamību mācīties no Minhenes un aicināja pārskatīt attiecības ar Krieviju. Pēc tam ANO Ģenerālajā Asamblejā nodēvēja Gruzijas teritorijas okupāciju — kā gan citādi? — par okupāciju. Vai tas ir mainījies? "Viss būs atkarīgs tikai no tā, kā uzvedīsies Latvija," laikrakstā Teļegraf māca arī bēdīgi slavenais "polittehnologs" Modests Koļerovs, turklāt jau pavisam murgaini apgalvo, ka arī "Latvijas ekonomikas glābšana būs tiešā veidā atkarīga no tās spējas integrēties ar Krievijas biznesu". Paldies, jau bijām integrējušies. Koļerova vēsts tēmēta tādiem polittirgoņiem kā "mācītāju" Šlesers, kas aicina "paklusēt" par Kremļa noziegumiem, kamēr viņš tur piepildīs savas kabatas, nevis prezidentam, kas Maskavai licis vilties, Ņujorkā pārstāvēdams Latvijas, nevis Krievijas ārpolitiku. Un arī, šķiet, ne Riekstiņam, kam, spriežot pēc oficiāli runātā, arī Maskavā palikušas domstarpības ar Lavrovu par "konfliktu Kaukāzā" un par "vēstures traktējumu". Tā tam arī jāpaliek, tāpēc Valdim Zatleram nav ko darīt Maskavā. Valsts prezidenta vizītei Krievijā ir jābūt nopietnam iemeslam, un tai ir jābūt labi sagatavotai. Prezidents Guntis Ulmanis turp 1994.gadā devās parakstīt līgumu ar prezidentu Borisu Jeļcinu par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas. Vairu Vīķi-Freibergu prezidents Putins bija uzaicinājis uz Otrā pasaules kara beigu jubilejas svinībām 2005.gada 9.maijā, ko bija iecerējis kā "uzvarētāju vēstures" leģitimēšanas pasākumu, taču viņa to sekmīgi padarīja par Latvijas un Austrumeiropas okupācijas starptautiskas skaidrošanas augstākā līmeņa kampaņu. Abās reizēs Latvija attiecībās ar Krieviju nebija viena un pārstāvēja Rietumu sabiedrotajiem kopīgas vērtības. Zatlers saņēma uzaicinājumu saistībā ar robežlīguma noslēgšanu. Taču, pirmkārt, to premjerministrs Aigars Kalvītis (TP) tikmēr gatavoja, kamēr 2005.gadā Maskavai par prieku un mūsu sabiedrotajiem par izbrīnu pats izgāza, lai pēc tam sāktu "kļūdas labojumu". Otrkārt, līgums jau ir parakstīts un ratificēts, un runas par Zatlera vizīti līdz ar to ir tikai Maskavas burkāns, ar ko likt viņam "paklusēt". Valsts prezidents nebrauks taču atrādīt "kļūdu labojumu" un iepriecināt namatēvus ar viņu ieskatā tik priekšzīmīgu uzvedību kā, teiksim, Putina draugs Ugo Čavess no Venecuēlas vai mūsu pašu Jānis Jurkāns savulaik. Arī Riekstiņš to nedarīja, tāpēc viņa vizīti varam uzskatīt par sekmīgu un pielikt punktu runām par Zatlera brīnumaino braucienu uz pasakaino Austrumzemi.