Aivars Ozoliņš: Rīgas sepuku
Jo vairāk klausās politiķu priekšvēlēšanu solījumus, pamīšus lasot arī kandidātu sarakstus, jo saprotamāka kļūst daudzu vēlētāju vēlme klausīties tikai solījumus. Cerības un optimisms, ko tie elso, uzlabo omu un garīgo veselību. Bet, līdzko sāk pievērst uzmanību arī solītājiem, sajūta vēršas bēdīgi depresīva, jo Latvijas pašvaldības, bet it īpaši Rīga, sāk izskatīties pēc kaujas lauka, kurā sakauti samuraji satupušies izdarīt kolektīvu sepuku jeb harakiri, proti, pašnāvību.
Pirmām kārtām šāda nolemtības un pašiznīcināšanās noskaņa dveš no partijām, kuras gadu gadiem ir bijušas pie varas Rīgā, bet nu cita pār citu sola iznīcināt, apkarot, mazināt vai vēl kā pazemot "birokrātiju" jeb pašas sevi.
"Tautas partija vēlas atjaunot iedzīvotāju uzticību savai valstij," un to darīt nāk ar dihlofosa baloniņu Andris Ārgalis, kas tātad indēs nost vispirms savas partijas uzblīdušo valsti Rīgas domē, priekšpilsētās, pašvaldības uzņēmumos un kantoros. Pēc tam droši vien arī pats sevi kā vienu no rūdītākajiem domes "birokrātiem", kas sabijis pat mēra amatā, bet pašlaik izplājies pa mēra vietnieka un Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāja krēsliem. Ja Ārgalim izdotos, nebūtu vairs arī TP valsts, kurai atjaunot iedzīvotāju uzticību. Dažu tas nobiedējis ne pa jokam — partijas lietu dižbīdītājs Edmunds Krastiņš vispār vairs nekandidē, bet biedrs numur viens Gundars Bērziņš saraksta astē iekārtojies kā biedrs numur 63.
Tiesa, TP atstāj cerību vismaz dažiem no savējiem — solīdama radīt jaunas darbavietas, sarakstā pa vidu birokrātu birumam iemetusi arī divus bezdarbniekus kā sēklu nākotnes valstij, kurā pašas vairs nebūtu. Toties LPP/LC ir ekstātiski apokaliptiska pret savējiem, kuru pašlaik ir vismaz padsmit dažādos domes amatos, ieskaitot tik svarīgi birokrātiskus kā vicemērs (Almers Ludviks) un Pilsētas īpašuma un privatizācijas lietu komitejas priekšsēdētājs (Andris Ameriks, kam šī ir jau ceturtā partija un nezin kurais "birokrāta" amats). Par nodomu nopietnību liecina arī partijas sarukšana līdz vienskaitlim. "Es piesaku karu birokrātijai," rakstīts tās programmā, taču, iespējams, to rakstījis terminators Ainārs Šlesers pats. Tomēr birokrātijas dinozauri, no kuriem pārsvarā sastāv partijas saraksts, ne tikai labprāt dodas krist šajā karā, bet ņem līdzi arī radiniekus — gan minētais Ameriks, gan dabiska cilvēka etalons Jānis Šmits. Jo ir apsolīts, ka viņi atdzims labākā pasaulē, kurā pēc vēlēšanām Šlesers apņēmies amatos salikt "savus cilvēkus".
Toties TB/LNNK, kam plašs un tautisks birokrātu tīkls, sākot no pašas galotnītes — mēra amata —, šķiet esam piesardzīgāka un nesola vērsties pret sevi, pirms nav iznīdēta ļaunuma sakne — krieviski runājošie partneri domē. Varētu rasties iespaids, ka šī partija mēģinās ne tikai saglabāties, bet arī izplesties, kad jau tās politikas pamatprincips ir Atbalsti savējos! Tomēr nē, tā ir izvēlējusies vēl rafinētāku pašlikvidēšanos, kurā neizdzīvos neviens: "Būsim nelokāmi un turpināsim mūsu iesākto darbu pretkorupcijas jomā!"
Taču tam acīmredzot jānotiek simetriski — redz, PCTVL apgalvo, ka tās deputāti "konsekventi atmaskoja zagšanu", kaut gan runā par to pagātnes izteiksmē un atzīst, ka nākamajam domes sastāvam būšot jādarbojas ekonomiskās krīzes apstākļos. Tikpat samērīgi nacionālā politika izpaužas skaidras naudas uzkrājumos. Kā redzams Delnas sagatavotajā datubāzē par Rīgas un Jūrmalas pašvaldību vēlēšanu sarakstos iekļautajiem kandidātiem (www.delna.lv/lat/velesanas-2009), vislielākie skaidras naudas uzkrājumi ir Saskaņas centra kandidātam un birokrātam domes prezidijā un arī brīvostas valdē Mihailam Kameņeckim (179 173 lati) un Tēvzemes Batjkam Jānim Straumem (110 421 lats). Triecot šos vienu pret otru kā elementārdaļiņas, savstarpējās anihilēšanās rezultāts pat sanāktu mazliet par labu SC, bet to jau arī vēlētāju aptaujas uzrāda.
Nekur triekties gan netaisās LSDSP, kam arī ir bijis savs mērs Gundars Bojārs (tagad būvēs tiltus Šleseram), netrūkst milzu naudas izsaimniekošanas pieredzes un arī visvisādu birokrātu ar mēra vietnieku Jāni Dineviču priekšgalā. "Samazināsim uzņēmējdarbību kavējošo birokrātiju," bikli bilst sociķu birokrāti. Arī "zaļo zemnieku" birokrātiem svarīgākais ir "vide", kurā labi justies, — "sakārtot meliorāciju", "paplašināt sabiedrisko tualešu tīklu", bet, ja cirvis tomēr trāpītu arī šiem, drošs paliek drošs, "izveidot savvaļas un mājas dzīvnieku patversmi".
Tomēr kopumā Rīgā pie varas ilgi bijušo partiju degsme apkarot tagad pašām sevi ir tik vētraina, ka Jaunā laika solījumi — par 40 procentiem samazināt domes administratīvos izdevumus, atcelt visas liekās birokrātiskās procedūras, padarīt atklātu pieteikšanos uz jebkuru iepirkumu — var izrādīties lieki. Arī Pilsoniskās savienības Ģirts Valdis Kristovskis ar solīto "armijas disciplīnu birokrātijai" un Sabiedrības citai politikai Aleksejs Loskutovs ar pieteikto cīņu pret korupciju domē var izrādīties nākuši par vēlu. Viņiem jau nebūs ko darīt, dome būs viena vienīga no pašu zobeniem kritušu samuraju ieleja!
Tiesa, noslēpums paliek laika izvēle — kāpēc tieši tagad, acīmredzot nākamajā dienā pēc vēlēšanām, notiks šis Armagedons, birokrāti un korumpanti saspraudīs sev vēderā zobenus, un uzreiz piepildīsies arī visi pārējie viņu solījumi — būvēt, radīt, veidot, attīstīt, rūpēties un gādāt —, ja viņi to it kā varēja izdarīt jebkurā citā dienā iepriekšējos vismaz četros gados?
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.