Aivars Ozoliņš: Spēka komanda

Toties var atviegloti uzelpot tie, kuriem šī kampaņa bija likusi bažīties, vai viņa runas par sarunām ar totalitāriem režīmiem un karaspēka izvešanu no Irākas nozīmēs atteikšanos no ASV kā lielvalsts spēka par labu samiernieciskai koķetēšanai ar dažāda kalibra diktatoriem. Nekā. Baltais nams jaunievēlētā ASV prezidenta vadībā būs rūdītu Amerikas tradicionālās politikas pragmatiķu štābs. Spriežot pēc cilvēku izvēles svarīgākajiem amatiem, Obamas "jaunā" ārējā un drošības politika būs vienkārši atgriešanās pie ASV spēcīgas diplomātijas un militārā spēka līdzsvara atšķirībā no pašreizējā prezidenta Džordža Buša politikas, kurā reizēm militārais spēks bija pārsvarā vai apsteidza diplomātiju. Turklāt, paziņodams, ka dod priekšroku "stiprām personībām ar stingriem viedokļiem" — arī no bijušo konkurentu un politisko pretinieku nometnes —, Obama nepārprotami pavēsta, ka nebaidās no viedokļu dažādības un personību sadursmēm, ir gatavs uzņemties līdera lomu un paturēt pēdējo vārdu lēmumu pieņemšanā. Hilarija Klintone, Obamas bijusī sīvākā sāncense par prezidenta amatu, Valsts departamenta vadītājas amatā jaunajā administrācijā ir visiespaidīgākais jaunievēlētā prezidenta pašapziņas apliecinājums. Viņai pašai ir pasaules mēroga politikas zvaigznes statuss, astoņu gadu pieredze Baltajā namā kā valsts pirmajai lēdijai, ietekmīgas senatores — Senāta Aizsardzības komitejas locekles — bagāža, labas personīgas attiecības ar daudziem pasaules valstu līderiem. Klintone, tāpat kā Obama, vēlas stiprināt ASV vadošo lomu pasaulē ar diplomātiskiem līdzekļiem, un viņu abu tandēms var kļūt par ļoti efektīvu šā mērķa īstenotāju. Vēl viens apliecinājums Obamas gatavībai nostiprināt ASV diplomātijas lomu pasaules norisēs ir lēmums iecelt par vēstnieci ANO savu ārpolitikas padomnieci vēlēšanu kampaņas laikā Sūzanu Raisu. Kā drošinātājs no iespējamajās Valsts departamenta un Baltā nama savstarpējās konkurences būs Obamas nacionālās drošības padomnieks, atvaļinātais armijas ģenerālis un jūras kājnieku komandieris Džeimss Džonss. Viņam būs atslēgas loma vienotas ASV ārpolitikas un drošības politikas izstrādes un īstenošanas koordinēšanā, un bijušais NATO bruņoto spēku virspavēlnieks Eiropā lieliski pārzina arī mūsu kontinenta drošības lietas (un pat brīvi runā franču valodā), turklāt nav vairījies paust savu viedokli gan par Irākas karu, uzskatīdams, ka šis karš novērsis ASV uzmanību no Afganistānas, gan par Obamas solījumiem noteikt konkrētu datumu karaspēka izvešanai no Irākas. Obama tālredzīgi nolēmis paturēt amatā arī savā administrācijā aizsardzības ministru Robertu Geitsu, kam ir laba reputācija Pentagonā un CIP direktora pieredze Buša vecākā valdībā (un pats labprāt atceras, cik ļoti nemīlēts tolaik bija Kremlī), — par spīti tam, ka Geitss gan atbalsta pakāpenisku ASV militārā kontingenta samazināšanu Irākā, taču, tāpat kā Džonss un arī Klintone, ir skeptisks par Obamas priekšvēlēšanu kampaņas solījumu izvest ASV karaspēku sešpadsmit mēnešu laikā. Obama arvien uzskata, ka šāds termiņš esot reālistisks, taču ir apliecinājis, ka ņems vērā militāro komandieru vērtējumu, un šāda gatavība rēķināties ar reālo drošības situāciju ļauj paredzēt, ka pārsteidzīgu lēmumu nebūs — un ne tikai par Irāku. Līdzās Irākai jaunajai administrācijai mantojumā no iepriekšējās nāks karš Afganistānā, Izraēlas un palestīniešu konflikts, Irānas centieni iegūt kodolieročus, sarunas ar Ziemeļkoreju par tās kodolprogrammu, kodolvalstu Indijas un Pakistānas attiecību saspīlējums, kas pieaudzis pēc pagājušonedēļ teroristu sarīkotās asinspirts Mumbajā. Jau pirmajos trīs prezidentūras mēnešos Obamam būs jāpiedalās trīs lielos starptautiskos pasākumos — NATO galotņu sanāksmē, G20 sanāksmē un Ziemeļu un Dienvidu Amerikas valstu vadītāju sanāksmē. Turklāt pāri visām minētajām starptautiskajām problēmām, kuru risināšanu jaunā administrācija nevarēs atlikt, slejas globālā ekonomiskās krīze, kas prasīs vislielāko uzmanību un neatliekamus risinājumus, no kuriem pirmām kārtām būs atkarīgs Obamas prezidentūras sākuma vērtējums tiklab Amerikā, kā arī pasaulē. Tāpēc nacionālās drošības politikas komandas veidošana no pieredzējušiem, ideoloģisku motīvu un nereālu ambīciju neapgrūtinātiem un starptautiski atzītiem pragmatiķiem ir garantija, ka pasaules drošības jautājumi nepaliks ekonomisko problēmu ēnā. ASV ietekmes nostiprināšanai Obama ir apņēmies likt lietā "visus Amerikas spēka elementus: mūsu armiju un diplomātiju, mūsu izlūkdienestus un tiesībsargātājus, mūsu ekonomiku un morālā parauga spēku". Jaunievēlētā prezidenta lēmumi jau pirms stāšanās amatā pieteic stipru un enerģisku prezidentūru un pretēji daudzo Amerikas nelabvēļu cerētajam sola ASV ietekmes pieaugumu pasaulē. Stratēģiskā partnera starptautiskas lomas palielināšanas pieteikums ir laba vēsts arī Latvijai un citām Austrumeiropas valstīm.