Spiegošana ir mūžsena nodarbe, taču katras valsts lielākā rūpe ir nevis tikt vaļā no visiem spiegiem, bet gan nodrošināt, lai viņu iespējas piekļūt slepenai informācijai ir minimālas. Izveidot sistēmu, kas nodrošinātu efektīvu valsts noslēpuma aizsardzību, ir politiķu darbs.
Igaunijā kaut kas bija nogājis greizi, ja šīs sistēmas atslēgas persona izrādījās esam tās vājais punkts. Aizsardzības ministrs Jāks Āvikso gan teic, ka nozieguma atklāšana liecinot par valsts spēku, taču fakts, ka šo noziegumu izdarījusi augstākā par valsts noslēpuma glabāšanu atbildīgā persona un varējusi ilgstoši sadarboties ar nedraudzīgas valsts izlūkdienestiem, ir "neticami apkaunojošs gadījums", kā anonīma aizsardzības resora amatpersona laikrakstam Postimees raksturo Igaunijas varas gaiteņos valdošo noskaņojumu. Acīmredzot politiskie lēmumi, kuri ļāva šādā amatā nonākt un tik ilgi darboties nepareizajam cilvēkam, nebija labākie.
Diemžēl Latvijā politiķu rīcība pārāk bieži izskatās pēc mēģinājuma apzināti novājināt valsts spēju aizsargāt savus noslēpumus, turklāt šie centieni tikuši vērsti gan pret galveno noslēpumu glabātāju iestādi — Satversmes aizsardzības biroju (tieši SAB ekvivalents — nacionālā drošības iestāde, kas nodrošina NATO klasificētās informācijas aizsardzību, — Igaunijā ir Aizsardzības ministrijas Drošības dienests, kuru Simms vadīja no 2000. līdz 2006.gadam), gan pret pašu informācijas saglabāšanas un aprites sistēmu. Neba viņu mērķis būtu atvieglot Latvijai nedraudzīgām valstīm piekļuvi slepenai informācijai. Mērķis ir atvieglot pašiem sev un ietekmīgiem politikas aizkulišu spēlētājiem pieeju informācijai, kuru viņiem nav paredzēts zināt, taču kuras zināšana ļautu gan pašiem izvairīties no iespējamām tiesiskām sekām, gan izmantot to pret politiskiem vai sava valsts nozagšanas "biznesa" konkurentiem. Augstākā līmeņa korupcija nevar ilgstoši pastāvēt bez kontrolējama tiesiskuma, ieskaitot valsts drošības struktūru kontroli, tāpēc vienmēr ir tiešs un pastāvīgs apdraudējums arī valsts drošībai.
Latvijā valsts noslēpumi tādā līmenī, kādā Igaunijā izrādījās esam nepietiekami aizsargāti, jācer, ir lielākā drošībā. Diemžēl jāteic — par spīti, nevis pateicoties varas augšgalā esošo politiķu centieniem. Paradoksāli un arī nožēlojami, ka par valsts noslēpuma sekmīgu glabāšanu varam spriest pēc augsta līmeņa politiķu neapmierinātības ar šādas informācijas glabātājiem.
Skandalozākais šādas neapmierinātības izvirdums līdz šim bijis Tautas partijas vecbiedra Gundara Bērziņa uzbrukums presē SAB direktoram pērn decembrī — ka Jānis Kažociņš pārāk cieši sadarbojoties ar ASV partneriem. "Es nevaru apgalvot, ka Kažociņa kungs spiego Amerikas interesēs," Bērziņš aplinkus apvaino "spiegošanā" par labu NATO valstij un Latvijas stratēģiskajam partnerim galveno atbildīgo par NATO noslēpumu nodrošināšanu Latvijā. "Šādi cilvēki nedrīkst strādāt valsts pārvaldes sistēmā," Bērziņš pasludināja.
SAB sadarbība ar NATO partnerdienestiem, kas ir viena no galvenajām tā funkcijām, izrādījās esam galvenais, par laimi, nepietiekams arguments pret Kažociņa atkārtotu apstiprināšanu amatā.
Arī visnopietnākais uzbrukums valsts drošības iestādēm Latvijā nācis no mūsu pašu politiķiem ar bijušo premjerministru Aigaru Kalvīti (TP) priekšgalā — mēģinājums "sakārtot" šīs iestādes ar grozījumiem divos likumos, kuri būtu izslēguši valsti no NATO informācijas aprites. (Sevišķi ciniski izklausījās valsts drošības iestāžu graušanas aizbildināšana ar valsts apdraudējuma līmeņa pieaugumu "sakarā ar Latvijas strauju integrāciju NATO".) Valdošās koalīcijas politiķu vēlme pārņemt drošības iestādes savā tiešā kontrolē un būtiski paplašināt to uzraudzītāju loku ar likumā neprecizētām, politiķu ieceļamām "pilnvarotām personām" bija tik nevaldāma, ka Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai to izdevās apturēt tikai ar referendumu.
Robeža starp drošības iestāžu politisko uzraudzību, kas ir obligāta ikvienā demokrātiskā valstī, un to izmantošanu politiskiem mērķiem vienmēr ir, kā teiktu jomas speciālisti, "sensitīva" jeb trausla. Neņemoties apgalvot, ka Igaunijā šī uzraudzība nebija pietiekama vai ka politiķi, kuriem tas bija jādara, pārlieku baidījās pārkāpt šo robežu, var diemžēl apgalvot, ka Latvijā pie varas esošie šo robežu gatavi pārkāpt nepieļaujami rupji. Ir, protams, jābažījas par to, kādu arī NATO valsts Latvijas drošībai būtisku informāciju Krievijai varētu būt izpaudis igaunis Simms, taču viņš nupat ir atklāts un aizturēts. Taču varbūt vēl biedējošāk ir tas, ka Latvijā iestādes, kurām jāsargā mūsu drošībai vitāli svarīga informācija, atklāti un bez aiztures apdraud tie, kuriem būtu jārūpējas, lai šīs iestādes var netraucēti darīt savu darbu.