Aivars Ozoliņš: Spiesta lieta

Tāpēc šāds premjerministra uzstādījums ir divējādi aplams. Pirmkārt, politiski — jo vairākums sabiedrības diezin vai bēdātos par šīs treknās koalīcijas aiziešanu. Otrkārt, pēc būtības — jo šis nav jautājums par Saeimas uzticību valdībai, kurai sabiedrība sen vairs neuzticas tāpat kā valdošajam vairākumam Saeimā. Balsojums būs nevis par valdību, bet gan par ekonomikas sakārtošanu, ko Latvijai prasa izdarīt Starptautiskais Valūtas fonds kā priekšnoteikumu aizdevumam, bez kura valsts tautsaimniecību diemžēl vairs nevarēs paglābt no sabrukuma. Atbildība par valsts novešanu līdz bankrota situācijai pirmām kārtām pienākas tiem, kuri bijuši pie varas pēdējos četrus gadus un darījuši visu iedomājamo un neiedomājamo, lai pašreizējā globālajā ekonomikas krīzē Latvija izrādītos esam īpaši neaizsargāta. Nu Eiropas Komisija un SVF apmaiņā pret naudu prasa no Latvijas uzreiz tādu politiku, kādu šejienes valdošajiem pašiem bija jāīsteno pēdējos gados. Viņi to nedarīja. Tagad, balsodami par šīm SVF un EK prasībām, valdošās koalīcijas politiķi balsos par savas ekonomiskās politikas izgāšanās atzīšanu. Būtu ērmoti, ja to negribētu atzīt arī opozīcijas politiķi. Acīmredzamo pārpratumu, ka šis it kā būtu lēmums par valdības politikas pareizību pretstatā nepareizai opozīcijas politikai, uztur, protams, paši valdošās koalīcijas politiķi (sak, mēs te gribam glābt valsti, un opozīcija atkal bezatbildīgi maisās pa kājām, tā vietā, lai mums atbildīgi palīdzētu), taču arī opozīcija (sak, ja valdošie grib mūsu atbalstu savai politikai, lai laiž pie teikšanas). Tieši tā to pēc tikšanās ar visu Saeimas frakciju pārstāvjiem pirmdien diemžēl formulēja arī prezidents Valdis Zatlers: "Ir vajadzīgs zināms kompromiss no abām pusēm." Kādām "abām pusēm"? Vai vienā pusē būtu valdošais vairākums, kura neprātīgā šeptēšanās noveda valsti krīzē un turpina to padziļināt, bet otrā — opozīcija Saeimā, kura nezin kāpēc būs iedomājusies, ka tā "pirmā puse" nu būtu spējīga pati un no laba prāta salabot to, ko līdz šim postījusi? Valdošās koalīcijas atbildības sajūtu smagas krīzes apstākļos gana labi parāda gan finanšu ministrs Atis Slakteris (TP), kas, līdzko atver muti, tā izraisa desmitiem miljonu latu aizplūšanu no valsts finanšu sistēmas, gan viņa un citu valdības ļaužu prakse krīzes saasinājuma brīžos doties atvaļinājumā — pats vaļojās Amerikā budžeta gatavošanas laikā, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze (ZZS) devās atpūsties dienu pirms izšķirīgajām sarunām Briselē par Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku, nupat izrādās, ka atvaļinājumā līdz otrdienai bija arī viņa partijas biedrene labklājības ministre Iveta Purne, kamēr "zaļo zemnieku" Brigmanis atļaujas mācīt citus, ka "ir jāpieņem arī atbildīgi, smagi un nepopulāri lēmumi". Taču Godmanis, kam atstāta atbildīgo lēmumu pieņemšana, nāk ar jaunu ekonomikas stratēģiju vai ik pārdienas — tagad dubultos PVN medikamentiem un zīdaiņu pārtikai un četrkārtīgi palielinās presei, proti, to vienkārši iznīcinās. Un tūlīt arī uzsauks jau trešo valsts budžetu nepilnu divu mēnešu laikā. Ir acīmredzams, ka pārdomātas, pamatotas un atbildīgas ekonomikas stabilizēšanas politikas vietā valdībai jeb Godmanim ir kazino un krievu rulete. Steiga un slepenība, kādā valdība šo ruleti spēlē, apvienojumā ar lēmumu uzgāzt milzu papildu nodokļu slogu tieši plašsaziņas līdzekļiem, kas ir efektīvākais līdzeklis politiķu uzraudzīšanai un viņu rīcības atklātības nodrošināšanai, liek minēt, ka pat ekonomikas krīzi valdošā koalīcija mēģina izmantot, lai paplašinātu iespējas rīkoties nekontrolējami. Ieņēmumi no šādas nodokļu paaugstināšanas būtu nebūtiski (arī tāpēc, ka to maksāt spējīgo izdevumu loks jūtami saruktu) salīdzinājumā ar zaudējumiem sabiedrībai, kuras tiesības brīvi saņemt informāciju tiktu būtiski ierobežotas. Starptautiskie un pašmāju eksperti gadiem ilgi bija brīdinājuši valdību, ka tās ekonomiskā politika draud ar katastrofu. Pērnvasar SVF ekspertu grupa strādāja Latvijā, izvērtēja budžetu un iesniedza valdībai detalizētu pārskatu par gaidāmajām problēmām un ieteikumus to novēršanai. Sabiedrība par tām neuzzināja, nepieciešamos pasākumus valdība bloķēja — satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC) uzstāja, ka inflācija esot slimība, kura jāizslimo, proti — "gāzi grīdā"; premjerministram Kalvītim (TP) vēl bija jāizsaimnieko "trekno gadu" atlikušie tauki. Tauku ciba ir tukša, gāzes pedālis izspiests līdz asfaltam, un tagad SVF ieteikumi kļuvuši par prasībām. Mums nav izvēles, pareizāk, izvēle ir acīmredzama — vai nu SVF nauda un tautsaimniecības reformas stingrā naudas devēja uzraudzībā, vai nu ekonomikas sabrukums. Taču tā ir lielā izvēle. Mazajās lietās — kā tieši to visu darīt, — valdošā koalīcija nepārprotami centīsies saglabāt savas treknās privilēģijas. Tāpēc ne mazāk svarīgs ir nākamais jautājums — kas šīs reformas veiks un ekonomiku stabilizēs? Ir traģiski skaidri redzams, ka viens pats skaitļos apmaldījies Godmanis ar šīs valdības blēdīgajiem liekēžiem piekabē tās nespēs pavilkt.