Aivars Ozoliņš: Spriedums

Taču tam ir nozīme no visu pārējo valsts iedzīvotāju viedokļa — jo ilgāk Godmanis atteiksies redzēt acīmredzamo savas valdības galu, jo vairāk riskēs vēl sarežģīt ekonomiskās krīzes situāciju. Bet politiskā krīze ir sasniegusi jaunu attīstības pakāpi, kad atliek faktiski vairs tikai divas iespējas — vai nu šīs valdības demisija un mēģinājums veidot citu, vai nu ārkārtas vēlēšanas, kas kļūtu gandrīz nenovēršamas arī tad, ja mēģinājuma izveidot citu valdību nebūtu vai ja šāds mēģinājums izrādītos neveiksmīgs. Prezidenta bezprecedenta paziņojums ir nāves spriedums valdībai. Pēdējo mēnešu laikā tieši Zatlers bija stingrākais Godmaņa balsts — pat tik ļoti, ka bija licis rēķināties, ka šīs valdības krišanas gadījumā viņš atkal nosauktu Godmani kā valdības veidotāju. Ne jau kādas īpašas personiskas simpātijas pret enerģisko bundzinieku bija šādas labvēlības pamatā, bet gan Latvijas ekonomiskā stāvokļa skaidra apzināšanās — ka tikai Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas Komisijas sarūpētais aizdevums Latvijai un apmaiņā pret to īstenojamā ekonomikas stabilizēšanas programma (vienkāršāk sakot — budžeta izdevumu nežēlīga samazināšana) var glābt valsti no bankrota. Un ka Godmanis ir viens no retajiem, ja ne vienīgais politiķis, kas šīs īstenības skaudrumu ne tikai apzinās pilnā mērā, bet ir ar mieru un turklāt arī spējīgs rīkoties. Taču nupat ir skaidrs, ka Godmanim ir palikusi vairs tikai šī nežēlīgās situācijas apzināšanās, taču ne spēja, ne prasme, ne iespējas rīkoties. Ja nespēj pat tik vienkāršu lietu, kā piedabūt savu "partneru" pulciņu samazināt ministru krēslu skaitu par nieka dažiem, tad ko vispār spēj? Tikai tādu nieku, kā glābt valsts ekonomiku no sabrukuma? Labu laiku piesolītā un pagājušo trešdien parastajā "dzelžainajā" vai "drastiskajā" manierē paziņotā valdības reforma piektdien pēc saduršanās ar vienaldzīgo siles izēdāju koalīcijas bariņu pārtapa nu jau komiski dzelžainā apņēmībā nedarīt neko, jo, redz, ekonomika un finanses, un jauni budžeta grozījumi ir tik svarīgi jautājumi, ka neesot neviena brīža ne valdības samazināšanai, ne kam citam. Kā Godmanis cer vēlēšanu jūtīs veģetējošo koalīcijas partiju pulciņu piespiest izdarīt kaut ko tik garantēti nepopulāru kā budžeta izdevumu samazināšana, ja nespēj pierunāt izdarīt kaut ko tik garantēti populāru kā dažu "veco seju" izņemšana no valdības? Godmanis to nespēj, turklāt diezin vai ir tā, ka pats to nesaprot, jo kāpēc gan citādi būtu iecerēto valdības samazināšanu atdevis kārtot pašiem samazināmajiem, reducēdams sākotnēji iecerēto ministriju funkciju pārskatīšanu līdz ministru krēslu pārdalīšanai starp partijām — paredzami bezcerīgam un būtībā bezjēdzīgam pasākumam? Pēc iespējas drīza šīs valdības demisija dotu cerības izveidot citu, kas balstītos nevis uz pašreizējās valdības koalīcijas apsūnojušo "partneru" tām pašām vecajām interesēm un tātad būtu šī pati ar "jaunām" vecajām sejām, bet gan tādu, kuras galvenais uzstādījums būtu ekonomikas stabilizēšana, pirmām kārtām to saistību pildīšana, kuras ir nosacījums SVF aizdevumam. Tas būtu jādara jebkurai valdībai, kura nāktu šās vietā, un prezidents varētu to uzstādīt kā priekšnoteikumu jebkuram nākamās veidotājam. Situācijā, kad Zatlers ir nolicis termiņu — 31.martu —, līdz kuram valdībai ir jāizdara viņa uzdotie darbi, vai arī viņš ierosinās tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, viņam ir valdības veidošanas svira, kādas parasti prezidentam nav. Zatleram nav jāpieņem jebkurš Saeimas partiju atrasts kandidāts, kuram šīs partijas sarunājušas Saeimas vairākuma atbalstu. Pat vairāk — Zatlers var pats atrast valdības veidotāju, vai tam tobrīd ir vai nav atbalsts Saeimā, un Saeimai jārēķinās, ka, to atraidot, tā riskē ar sevis atlaišanu. Tiesa, nav pārliecības, ka pašreizējie manevri — gan valdošās koalīcijas demonstratīvā nevēlēšanās veikt pat tikai sabiedrisko attiecību līmenī parādāmas pārmaiņas valdībā vai vismaz tās deklarēt, gan Zatlera ļoti spēcīgais paziņojums, kas faktiski ir neuzticības izteikšana šai valdībai — nav tikai augsnes gatavošana pirmstermiņa vēlēšanām, kuras nu jau šķiet nenovēršamas abām pusēm, ja nu vienīgi Godmanim varbūt ne. Ja tā, tad būs ārkārtas vēlēšanas. Taču pirms tam ir mazāk radikāla iespēja mēģināt pārvarēt politisko krīzi — Godmaņa valdībai jāatkāpjas.