Aivars Ozoliņš: Ultimāts?

Tomēr atsevišķu uzdevumu visai plaši interpretējamie formulējumi varētu būt grūti samērojami ar to precīzas izpildīšanas kategorisko prasību. Zatlera sarakstā pirmais darbs Saeimai ir Satversmes grozījumu pieņemšana, lai ļautu tautai tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Taču šādu likumprojektu prezidents pats vēl tikai iesniegšot nedēļas laikā. Otrais — veikt grozījumus Vēlēšanu likumā, lai atteiktos no līdzšinējā "lokomotīvju" principa. Tas būtu itin vienkārši izdarāms, un tieši šādu likumprojektu varētu gaidīt no Valsts prezidenta, taču tieši tas atstāts Saeimas pašas ziņā. Turklāt prezidents vēlētos arī novērst "anahronismu", ka deputāti maina partejisko piederību un frakcijas — tas ir priekšlikums, par ko diskusijas tikpat kā nav notikušas. Trešais uzdevums Saeimai ir izveidot ekonomikas attīstības plāna un valsts aizņēmuma līdzekļu izmantošanas plāna uzraudzības padomi. Savukārt Ministru kabinetam, pirmkārt, jāpiedāvā "skaidrs" valsts pārvaldes reorganizācijas plāns un institucionālā reforma. Kam skaidrs un konkrēti kāda reforma — pašlaik nav skaidrs. Otrkārt, Zatlers vēlas "ieviest jaunas sejas" valdībā, un arī "nopietni jādomā par koalīcijas paplašināšanu", iespējams, par "nacionālā izlīguma valdību". Kas no šā dažādi interpretējamā uzskaitījuma jāizdara, lai uzdevumu varētu uzskatīt par izpildītu, nav konkrēti pateikts. Treškārt, valdībai beidzot jāizvēlas un jāapstiprina Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs. Tas gan ir pilnīgi skaidrs un precīzs uzdevums. "Sabiedrībā katastrofāli krītas uzticība varai un valsts amatpersonām," prezidents precīzi norāda iemeslus, kas lika cilvēkiem otrdien pulcēties Doma laukumā protesta pasākumam, kura rīkotāju piedāvājums — "atlaist Saeimu" — tomēr atstāja mazuma piegaršu, jo nepateica — ko likt vietā. Valsts varas autoritātes krišanās radīja arī to visatļautības sajūtu, kura iedrošināja mazu daļu bezatbildīgāko protestētāju ņemt varu savās rokās un šo mazuma sajūtu gandarīt ar vardarbību. Ir acīmredzams, ka politiķu un visas sabiedrības kopīgajam mērķim būtu jābūt uzticēšanās atjaunošanai valsts varai. Taisnība, ka to var izdarīt tikai ar konkrētiem darbiem. Taču prezidenta piedāvājumā līdzekļi var izrādīties svarīgāki un tāpēc sarežģīt šā mērķa sasniegšanu. Lielākā problēma var būt grozījumi Satver­smē. Tiem nepieciešams divu trešdaļu Saeimas deputātu atbalsts. Ja no tā būs atkarīgs, vai šī Saeima tiks atlaista, ne tikai daža opozīcijas partija var izlemt, ka tai ir izdevīgāk grozījumus neatbalstīt, bet arī valdošās koalīcijas politiķi var nospriest, ka viņu atlaišana tā kā tā ir nenovēršama, tāpēc jāpagūst vēl nodarīt visu, ko līdz tam var pagūt, un tad jau redzēs. Šāda noskaņojuma iezvanīšanu var saklausīt Tautas partijas "vecbiedra" Gundara Bērziņa pērn augustā pravietotajā, ka esot "ļoti liela ārkārtas vēlēšanu iespējamība jau šogad vai nākamā gada sākumā", ko viņš novembrī atkārtoja, precizēdams, ka līdz aprīlim prezidents "mēģinās pieņemt lēmumu par Saeimas atlaišanu". Bet valdošās koalīcijas "zaļo zemnieku" premjerministra amata kandidāts Aivars Lembergs pirmdien Neatkarīgajā Rīta Avīzē pasludināja, ka līdz ar Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumu "Latvija kā neatkarīga valsts ir pārstājusi eksistēt", tāpēc "jebkura veida vēlēšanām Latvijā būtiskajos jautājumos vairs nav nekādas nozīmes". Otrdien šī avīze jau solīja "tautas nemierus tiešraidē" no Doma laukuma un ievadrakstā ieteica valsts varas vietā radīt "neoficiālas, valsti aptverošas tautvaldības struktūras". Paliek iespaids — jo sliktāk, jo dažiem labāk. Satversmes grozījumi nevar būt pašmērķis, kad valstij ir tik daudz citu svarīgu problēmu, un paši par sevi arī neatjaunotu sabiedrības uzticību valsts varai. Pirmais un neatliekami svarīgākais, par ko būtu jāpanāk ne tikai politiķu, bet arī maksimāli plašas sabiedrības vienošanās, ir — ka vardarbība netiks lietota kā politiskās cīņas ierocis. Šādam uzstādījumam, nav šaubu, piekrīt nospiedošs Latvijas sabiedrības vairākums. Taču Zatlera "ultimāts", kas nāk pēc bezprecedenta masu vardarbības gadījuma atjaunotās Latvijas vēsturē, var radīt iespaidu, ka ar šādiem vardarbīgiem līdzekļiem var panākt politiskus mērķus. Turklāt tas ir pretrunā ar viņa paša vēl pirms nedēļas atkārtoti teikto, ka Saeimas atlaišana pašlaik neesot aktuāla. Prezidents, šķiet, uzstāj, ka jāizpilda visi uzdevumi, citādi — Saeimai un valdībai jāiet. Bet ja tiks izpildīti pieci no sešiem, to skaitā, piemēram, tiks izveidota nacionālās saskaņas valdība, kas atkal baudīs sabiedrības atbalstu, iecelts cienījams KNAB vadītājs, likvidētas "lokomotīves", taču, teiksim, "institucionālā reforma" nebūs apmierinoša? Tik un tā būs jāatlaiž Saeima? Prezidenta uzdevumi ir atbalstāmi, taču prasās pēc precizējuma, kas tajos ir mērķis un kas — līdzeklis mērķa sasniegšanai.