Aivars Ozoliņš: Uz depo

Arī Saeimā kopumā šādiem likuma grozījumiem pašlaik būtu vairākuma atbalsts, un jācer, ka šīs likuma izmaiņas netiks sakabinātas kopā ar tādām, kuras nav iespējams veikt, negrozot Satversmi. Jācer, ka vairākumam deputātu pietiks atbildības sajūtas neaizstāt šodien izdarāmus darbus ar diskusijām par rītdien vēlamajiem. Šie grozījumi Vēlēšanu likumā ir tik vienkārši un, ņemot vērā līdzšinējo vēlēšanu pieredzi, tik acīmredzami nepieciešami, ka nopietnus iebildumus pret tiem ir grūti sameklēt. Taču maināmais princips — ka partijas savu vēlēšanu sarakstu galvgalī visos apgabalos saliek vienus un tos pašus populārus cilvēkus, kuri līdz ar to ievelk Saeimā mazpazīstamu un bieži vien pat ļoti nepopulāru cilvēku pelēko masu, — ir bijis visu politisko partiju priekšvēlēšanu taktikas stūrakmens, kas valdošajām partijām palīdzējis nodrošināt paklausīgu deputātu pārstāvniecību Saeimā. Tāpēc šie grozījumi likumā, lai arī tehniski vienkārši un juridiski korekti, sarežģītu dzīvi partiju vadoņiem un īpašniekiem. Vēlēšanu sarakstos vajadzētu, rupji lēšot, piecreiz vairāk tādu kandidātu, par kuriem vēlētāji būtu ar mieru balsot. Katrā vēlēšanu apgabalā partijas saraksta galvgalī vajadzētu citus, pirmām kārtām tieši šajā apgabalā cienītus cilvēkus ar labām izredzēm tikt ievēlētiem, un tas stiprinātu arī deputātu saiti ar saviem vēlētājiem reģionos. Šādas izmaiņas, no vienas puses, prasītu lielāku partiju iekšējo demokrātiju un konkurenci, kas ļautu izvirzīties līderos spējīgākajiem, nevis partijas kases turētājiem paklausīgākajiem. No otras puses — šādu personību īpatsvara pieaugums Saeimā partiju vadoņiem un viņu "pelēkajiem kardināliem" apgrūtinātu manipulāciju un diktāta iespējas šaurai cilvēku grupai nepieciešamu lēmumu panākšanai. Kompetentāka, atbildīgāka Saeima, demokrātiskākas partijas, kvalitatīvāki lēmumi — tieši tas ir šo grozījumu mērķis, kas vairotu sabiedrības uzticēšanos politiskajām partijām, Saeimai un valsts varai kopumā. Kas pret to varētu iebilst? Juridiskajā komisijā pret to iebilda — balsoja pret vai atturējās — LPP/LC, TB/LNNK un PCTVL pārstāvji. "Mācītāju" pārstāve Inese Šlesere paskaidroja, ka partija par savu nostāju vēl neesot vienojusies savā iekšienē. Tas ir acīmredzami, ka viņas vīram Aināram trūkst iekšējās vienotības par to, kā saglabāties pie siles — grūti iedomāties, ko dižais gāzes spiedējs sagrabinātu no savas partijas ģimenes vienam vēlēšanu sarakstam, kur nu vēl pieciem. Arī PCTVL tā būtu problēma. Taču šādas pārmaiņu grūtības būtu faktiski jebkurai partijai, vienīgi ticamus argumentus pret sistēmas maiņu nav viegli piemeklēt, kā to ar savējiem parādīja TB/LNNK pārstāvis komisijā Dzintars Rasnačs — ka sākšoties "vēlētāju migrācija", proti, vēlētājus, kuri gribēšot nobalsot par sev vēlamo kandidātu, ar autobusiem vedīšot no Rīgas uz Zemgali un "sāks barot ar šņabi, maizītēm un banāniem". Tas gan labi raksturo Rasnača priekšstatu par vēlētāju vajadzībām, taču, pat ja viņš tiešām plānotu tā darīt, iespaids uz vēlēšanu iznākumu, aizvedot ar savu autobusu pulciņu vēlētāju pie tiem tīkamās "lokomotīves", būtu nesamērojams ar pašreizējo, kad tās pašas "lokomotīves" tiek aizbrauktas pie vēlētājiem visos apgabalos. (Tāpēc arī priekšlikums noteikt, ka hipotētiskās vēlētāju migrācijas novēršanai vajadzētu atļaut balsot tikai savā iecirknī, ir nesamērīgs — tas tikai samazinātu vēlētāju aktivitāti.) Gan minētie iebildēji, gan Saskaņas centrs (daļēji arī Tautas partija, kas, šķiet, arī nav īsti vienojusies savā iekšienē) uzskata, ka vislabāk būtu noteikt visu Latviju par vienu vēlēšanu apgabalu. Vai pat pāriet no pašreizējās proporcionālās uz mažoritāro vai vismaz jaukto vēlēšanu sistēmu. Taču pāriešanai no pieciem uz vienu apgabalu būtu jāmaina Satversme, bet proporcionālās vēlēšanu sistēmas nomaiņai uz mažoritāro izmaiņas Satversmē būtu vēl arī jāapstiprina tautas nobalsošanā. Tas nav izdarāms ne līdz marta beigām, ko prezidents Valdis Zatlers noteicis kā termiņu uzdevumu izpildei, ne līdz pirmstermiņa vēlēšanām, ja tādas notiktu, un neattiektos arī uz nākamajām kārtējām vēlēšanām, ja ārkārtas vēlēšanas tomēr nenotiktu. Toties grozījumi Vēlēšanu likumā izdarāmi vienkārši trijos lasījumos un stātos spēkā uzreiz, līdzko prezidents būtu tos izsludinājis. Vai un kā tālāk uzlabot vēlēšanu sistēmu, būtu jau nākamais diskusiju posms. Taču pamatot iebildumus pret konkrētajām Vēlēšanu likuma izmaiņām ar vēlmi pārveidot visu vēlēšanu sistēmu ir tas pats, kas atteikties sakopt savu mājokli, atrunājoties ar to, ka nepatīk tā plānojums. Jāizdara tas, ko var izdarīt jau tagad. Vēlēšanu sistēmas kopējā arhitektūra netraucē Saeimas sekmīgi sāktajai šīs sistēmas sakopšanai.