Acīmredzot problēma ir ar tautas nobalsošanas rīkotājiem, topošu politisku spēku, kas vēlas piedāvāt "citu politiku", taču savu darbību sāk ar to pašu veco — gan sevis pieteikšanai, gan problēmu risināšanai. Acīmredzot arī pensionāri, kuru interesēs tas tiekot darīts, nejūtas droši, pirmkārt, ka rīkotāju motīvi ir politiski nesavtīgi, otrkārt, ka tas ir vislabākais veids, kā vērst lietas Latvijā uz labo pusi.
Referenduma jautājums ir it kā vienkāršs: "Vai jūs esat par likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" pieņemšanu?" Tā kā vairākums uz to acīmredzot atbildētu nevis ar "par" vai "pret", bet gan "kā lai es to zinu", tad, lūk, kā izskatās šā likuma grozījuma piedāvājums: "Izteikt pārejas noteikumu 34.punktu šādā redakcijā: "34. Līdz 2009.gada 31.decembrim vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kuram piemērots šāds koeficients: 1) personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir līdz 20 gadiem, — 3,0; 2) personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 gada līdz 30 gadiem, — 3,5; 3) personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 31 gada līdz 40 gadiem, — 4,0; 4) personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk gadu, — 4,5."."
Tad nu katrs pensionārs var apbruņoties ar kalkulatoru vai, ja par savu pensiju tik dārgu ierīci nevar atļauties, ar papīru un zīmuli un parēķināt, cik saņems, ja šāds grozījums stāsies spēkā. Iznāks, ka saņems jūtami vairāk. Tad taču jāiet un jābalso, vai ne?
Šķiet, ka vairākumu tomēr attur tieši piedāvātās politikas vienkāršība, lai nav jāsaka — primitīvisms. Proti, šodien mēs balsosim, rīt jau saņemsim vairāk, un viss būs labi! Vai būs?
Paliek politiskā piedāvājuma mazuma piegarša. Pat nerunājot par referenduma pretinieku — pirmām kārtām valdības un valdošās koalīcijas partiju pārstāvju — šausmu stāstiem, ka tikšot sagrauts budžets un visa pensiju sistēma, un neiedziļinoties referenduma autoru argumentos, kāpēc netikšot, tāpat arī nevērtējot, vai iznākums būs taisnīgs un vai šī valdība piedāvā kaut ko labāku, nevar nevaicāt — kā, un tas ir viss? Nu, labi, sarīkosim vēl arī referendumu par skolotāju algu palielināšanu, pēc tam — par pielikumu medicīnas darbinieku algām, tad — par ugunsdzēsējiem un policistiem, pēc tam — nu, kam vēl vajadzētu lielāku atalgojumu? Balsosim! Un tas ir viss? Vai tā ir tā "cita politika", ko mums piedāvā no Tautas partijas aizgājušie Aigars Štokenbers un Artis Pabriks ar domubiedriem?
Droši vien nebūtu jāšaubās, ka jaunā politiskā spēka veidotājiem, tāpat kā vairākumam Latvijas ļaužu, sāp sociālā netaisnība, tai skaitā arī mazās pensijas cilvēkiem, kuru vienīgā vaina ir tāda, ka darba mūža lielāko daļu nācās pavadīt pie komunistu valdīšanas, bet atjaunotajai valstij naudas ir tik, cik ir. Taču viņi piedāvā apārstēt simptomu — mazās pensijas —, nevis izārstēt slimību — tā dēvēto valdošo aprindu iekopto attieksmi pret valsts varu kā savu privātīpašumu.
Redzes leņķa šaurība ir jo acīmredzamāka, ja pieminam fonu, uz kura tapa iecere par pensiju referendumu — pagājušā rudens masu protestus. Neticami, ka Štokenbergs un viņa domubiedri nesaprata, ko īsti cilvēki lietū un sniegā prasīja pie Saeimas un Doma laukumā. Tak ne jau maizi, viņi prasīja godīgu politiku un tiesiskumu. To pašu, ko pamatā bija prasījuši arī vasarā, lielā skaitā dodamies atbalstīt prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas sākto referendumu pret valdošās kliķes nodomiem privatizēt arī valsts drošības dienestus. To pašu, ko divtik lielākā skaitā nupat prasīja, aiziedami balsot par tautas tiesībām atlaist Saeimu.
Gan jau saprata, vismaz tie, kuri paši bija tais protestos piedalījušies un to prasījuši. Diemžēl tiem, kuri iedomājas zinām, kā tās lietas darāmas, pareizāk šķita atbildēt uz jaunas politikas prasībām ar veco politisko tehnoloģiju piedāvājumu. Kreisā jeb "sociāli atbildīgas" politikas niša stāv tukša? Labi, ņemam gatavu iniciatīvu — no Venecuēlas pārbraukušā, par savu mizerablo pensiju sašutušā Jāņa Kleinberga kopā ar domubiedriem sākto parakstu vākšanu par likuma grozījumiem, piemetam naudiņu, lai savāktu trūkstošo tūkstoti parakstu, un droši būsim iekšā politikā.
Rezultātā īsti pat nevar saprast, vai tas ir Štokenbergs, kas šo referendumu ierosinājis un uzņemas par to atbildību, vai viņš tikai atbalsta citu sāktu pasākumu. Bet galvenais — nu, būs lielākas pensijas, bet vai tāpēc būs cita, ne vairs tā pati valsts nozagšanas politika, kuras rezultāts ir arī pašreizējās mazās pensijas?
Taču balsot ir jāiet. Ja vēlamies tiešām citādu politiku, jāizmanto katra iespēja to ietekmēt biežāk nekā reizi četros gados.