Aivars Ozoliņš: Vēsā sadarbība

ES ārlietu ministru sanāksmē otrdien Luksemburgā Lietuva neatkāpās no iepriekš paziņotās apņemšanās nepiekrist mandāta par sarunu sākšanu ar Krieviju pieņemšanai, ja tajā netiks iekļautas vairākas tās prasības. Pirmām kārtām tās ir par enerģētisko drošību, un konkrēti Lietuva vēlas naftas piegāžu atjaunošanu uz Mažeiķiem, kuras Krievijas monopolists Transņeftj pārtrauca 2006.gada augustā. Lietuva arī prasa, lai mandātā tiktu paredzētas sarunas par tieši Gruzijas (Abhāzija un Dienvidosetija) un Moldovas (Piedņestra) teritoriālo problēmu, nevis, kā tas teikts mandāta projektā, nenosauktu "iesaldēto konfliktu" atrisināšanu. Tiesiskās sadarbības sadaļā Lietuva vēlas Kaļiņingradā pazudušo Lietuvas uzņēmēju likteņa izmeklēšanu un arī 1991.gadā Medininku robežpostenī septiņu lietuviešu robežsargu nogalināšanas apstākļu noskaidrošanu. Vēl Lietuva prasa kompensācijas padomju okupācijas laikā deportētajiem. Vairākus no šiem priekšnoteikumiem sarunu mandāta apstiprināšanai principā atbalsta arī Latvija un Igaunija, kurām Lietuva bija lūgusi atbalstu savai nostājai ES valstu diskusijās, un abu pārējo Baltijas valstu pievienošanās vairākumam it kā nostāda tās neērtā situācijā. Tomēr gan Igaunijas, gan Latvijas ārlietu ministri piekrita, ka pašlaik runa ir tikai par mandātu sarunām, kurās tad arī varēs apspriest visus ES un Krievijas attiecību jautājumus. Turklāt enerģētiskās drošības jautājumi, ieskaitot naftas piegāžu atjaunošanu Lietuvai, jau esot mandāta projektā. Bet, kā kuluāros kreņķējoties arī citu valstu diplomāti, dažas no Lietuvas prasībām esot tik specifiskas, ka liekot domāt, vai "nelokāmā mugurkaula" demonstrēšanai nav arī iekšpolitiski iemesli, proti, oktobrī paredzētās Seima vēlēšanas. Reakcija uz nespēju panākt vienošanos ir rāmi pielaidīga gan ES, gan Krievijā. ES prezidējošā valsts Slovēnija sūtīšot delegāciju uz Viļņu, lai runātu par kompromisu. ES un dalībvalstu amatpersonas mierina, ka līdz jūnija beigās paredzētajai Savienības un Krievijas galotņu sanāksmei Hantimansijskā vēl ir daudz laika un divas ES ārlietu ministru sanāksmes. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pauž pārliecību, ka līdz tam Lietuva atteiksies no savām prasībām, bet Krievijas vēstnieks ES Vladimirs Čižovs paziņoja, ka Maskavai partnerības līgums esot vajadzīgs "tik pat daudz vai maz kā ES". Čižova teiktais, ka sarunām nebūtu jākļūst par "atsevišķu ES valstu ķīlnieku", kuras vēloties īstenot savas intereses, un tam esot "maz vai nekāda sakara ar ES un Krievijas attiecībām", kārtējo reizi parāda gan Maskavā vērojamo nesapratni, ka ES ir tās valstu kopums, nevis kāds "centrs", ar ko sarunāt, gan apzinātu politiku attiecības ar ES valstīm kārtot divpusēji, un tādā gadījumā jauns sadarbības līgums ar ES, kurā savstarpējās attiecības būtu reglamentētas daudz stingrāk, Krievijai tik tiešām nav prioritāte. Mierīgā reakcija uz neveiksmi Luksemburgā kontrastē ar reakciju uz neveiksmi Helsinkos 2006.gada novembrī, kad tuvojās beigām vecā, 1997.gadā noslēgtā sadarbības līguma darbības 10 gadu termiņš. Toreiz Polija uzlika veto ES sarunu sākšanai par jaunu līgumu; iemesls bija Krievijas aizliegums cūkgaļas importam no Polijas, ko Maskava aizbildināja ar sanitārām normām. "Izgāšanās" un "krīze" bija parastie apzīmējumi ziņu virsrakstos un politiķu komentāros. Tagad stiprākais apzīmējums ir "neveiksme", kurai tiešāk vai netiešāk tiek piedēvēts pagaidu raksturs. Kas ir mainījies? Pirmkārt, vecais līgums paliek spēkā līdz jauna pieņemšanai, kā ES un Krievija jau tolaik bija vienojušās, un juridisks tukšums attiecībās līdz ar to nevar iestāties. Otrkārt, kā izriet arī no Lavrova un Čižova izteikumiem, Maskavu pašreizējā iespēja skaldīt un valdīt apmierina, un tai nav vajadzīga jauna vienošanās, kurā šādu iespēju varbūt mazinātu ES vienotāka nostāja konkrētos, piemēram, enerģētikas politikas jautājumos. Treškārt, arī ES nav vienprātības par attiecībām ar Krieviju; it kā ir vēlme runāt "vienā valodā", taču atšķiras priekšstati par to, kādā tieši. Turklāt vairākās Eiropas galvaspilsētās līdz ar Putina aiziešanu par labu Medvedevam uzvirmojušas ilūzijas ja ne gluži par režīma, tad vismaz par daļēju politikas maiņu Maskavā. Vēlme tikties ar jauno Krievijas prezidentu pašlaik šķiet esam teju galvenais dzinulis ES centieniem panākt vienošanos par sarunu sākšanu. No otras puses - sarunas ar Krieviju gan jau kādreiz sāksies, taču pašlaik Savienībai ir daudz svarīgāk panākt Lisabonas līguma, kas aizstāj neveiksmi piedzīvojušo ES konstitucionālo līgumu, ratificēšanu visās dalībvalstīs. Lietuva to vēl nav izdarījusi, tāpēc var nebažīties par pārlieku skarbu spiedienu no citu ES valstu puses.