Aivars Stranga, LU profesors: Par 60-70% tas ir atkarīgs no Krievijas. Visumā, lai arī mūsu pievienotajai deklarācijai bija morāla nozīme un tā apzinājās bažas par Latvijas valsts tiesisko kontinuitāti, gribu uzsvērt, ka nav vairs tik daudz jābažījas par kontinuitāti. Neviena valsts pasaulē to vairs neapšauba — mūsu valsts ir Eiropas Savienības, NATO locekle, mūsu prezidente kandidēja uz ANO ģenerālsekretāra amatu. Otrkārt, jāapzinās, ka Eiropā no Somijas ziemeļos līdz Rumānijai dienvidos un Polijai austrumos nav nevienas valsts, kura nebūtu kaut ko zaudējusi. Polija zaudēja divas vēsturiskas pilsētas un samierinājās ar to. Abrenes zaudējums nav arī salīdzināms ar to, ko Somija zaudēja Karēlijā. Treškārt, neviens mums neliek atteikties no 1920.gada miera līguma, varam mēs to turpināt uzturēt spēkā kā morālu aktu.
Domāju, ka mums ir jāparaksta līgums ar Krieviju pie tādām robežām, kādas tās ir, un tas nebūs nekāds nacionāls pazemojums, jo nezaudējam taču Rīgu vai Daugavpili. Pievienojos arī tiem, kas uzskata, ka ne jau līguma trūkuma dēļ kaut kas sabruks. Par premjera Aigara Kalvīša pausto domu, ka robežlīguma dēļ jāpārskata Satversmes tiesas likums – kā var labot Satversmes tiesas likumu vienas valdības kļūdas dēļ? Diplomātijā vajag vairāk apdomības, prāta un mazāk publicitātes.