Ministrijā norādīja, ka ir konstatēti vairāki gadījumi, kad no Konsulārajā reglamentā paredzētā Materiālās palīdzības fonda nav iespējams atbalstīt nelaimēs nonākušos tautiešus. ĀM uzsvēra – lai gan finansējums fondam nav piešķirts, tā izveide pēc būtības nav noraidīta. Pēc ministrijas aprēķiniem, fondā vajadzētu 50 tūkstošus latu.
"Sākoties finanšu krīzei, papildu budžeta līdzekļu pieprasīšana nebija iespējama. Darbs pie noteikumu projekta turpinās," sacīja ministrijas preses sekretārs Jānis Sīlis.
Saskaņā ar reglamentu palīdzība no fonda līdzekļiem tiek piešķirta kā aizdevums, slēdzot attiecīgu līgumu. Lēmumu par aizdevuma piešķiršanu pieņems ĀM amatpersona, pamatojoties uz pašvaldības sociālā dienesta atzinumu par personas un tās ģimenes locekļu materiālā stāvokļa izvērtējumu.
Tomēr ĀM ir secinājusi, ka plānotais finanšu līdzekļu aizdošanas un atmaksas mehānisms nav piemērojams atsevišķām personu grupām, tāpēc būtu jāparedz citi risinājumi.
Problēma ir tajā, ka uzņemties saistības – slēgt aizdevuma līgumu – var tikai rīcībspējīga persona. Tas automātiski ierobežo palīdzības saņēmēju loku, izslēdzot no tā nepilngadīgus bērnus, personas, kas atrodas aizgādībā, un cilvēkus ar garīgās veselības traucējumiem. Parasti šo cilvēku intereses pārstāv vecāki, aizbildņi vai aizgādņi. Taču ne vienmēr var sazināties ar likumiskajiem pārstāvjiem, un nav prognozējams, vai viņi vēlēsies uzņemties finansiālās saistības.
Turklāt ĀM saskaras ar personām, kurām nav atņemta rīcībspēja, bet ir ilgstoša dažādu psihisko traucējumu ārstēšanas vēsture. "Atrodoties ārzemēs, stresa vai citu nelabvēlīgu apstākļu iespaidā šādu personu stāvoklis pasliktinās, un tās nonāk ārvalstu psihiatrisko iestāžu uzmanības lokā. Ārstēšanās dēļ viņu stāvoklis parasti stabilizējas, taču brīdī, kad atpakaļceļojums būtu iespējams, šo personu spēja uzņemties saistības vēl joprojām ir apšaubāma," informēja ĀM.
Ministrija arī uzsver, ka palīdzība ir jāsniedz ātri.
Pēdējo gadu laikā ir pieaudzis arī to gadījumu skaits, kad nepieciešamā palīdzība ir saistīta ar medicīnisko evakuāciju – no 2009. līdz 2011.gadam konsulārais dienests bija iesaistīts 26 šādu gadījumu risināšanā. Medicīniskā evakuācija nepieciešama tad, kad persona, kurai nav vai ir neatbilstoša veselības un dzīvības apdrošināšana, nespēj segt izdevumus par ārzemēs saņemtajiem ārstēšanās un rehabilitācijas pakalpojumiem.
Konsulārā dienesta pieredze arī liecina, ka ar evakuāciju saistītās izmaksas būtiski pārsniedz summu, par kuru cietusī persona varētu slēgt aizdevuma līgumu. Piemēram, pacienta repatriācija no Polijas ar sauszemes transportu izmaksā 2500 latu, bet ar speciālo avioreisu no Norvēģijas – 12 tūkstošus latu.
Tādēļ ĀM rosina izstrādāt speciālu regulējumu, kas atsevišķām personu grupām un dzīves situācijām, kad Materiālās palīdzības fonda līdzekļus nevar izmantot, nodrošinātu palīdzību no citiem resursiem.
ĀM aicina līdz 1.septembrim izstrādāt kārtību, kādā pašvaldības izmaksā sociālo pabalstu iedzīvotājiem, kuri ārvalstīs nonākuši ārkārtas situācijās un nevar izmantot fonda līdzekļus. Savukārt Veselības ministrijai līdz rudenim vajadzētu izstrādāt kārtību, kā tiek piešķirti līdzekļi valsts piederīgo repatriācijai no ārvalstīm uz Latviju, piesaisot finansējumu no "Līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem".
Sīlis minēja, ka priekšlikums līdzekļus piešķirt no šīs programmas nācis, jo par medicīnisko evakuāciju maksājamās summas var veidot pārāk lielu slogu pašvaldību budžetiem.
"Finansēšanas avotu sadalījums nenozīmē ĀM lomas sadalīšanu. Sniedzot dažādu konsulāro palīdzību personām, kam ir Latvijas pase, ĀM ir un paliek koordinējošā iestāde, kura, saņemot personas lūgumu pēc palīdzības, apzina visus iespējamos resursus un, iesaistot attiecīgos dienestus, nodrošina personai piemērotāko atbalstu," pastāstīja Sīlis.
ĀM priekšlikumi drīzumā būs jāskata valdībā.