Pavisam nesen Jagelonu universitātē Krakovā Polijā notika Analītiskās filozofijas 6.Eiropas konference, kas tiek rīkota ik pēc trim gadiem un kuru vada 1991.gadā dibinātā Eiropas Analītiskās filozofijas biedrība. Man bija tā privilēģija būt klāt biedrības dibināšanā un kalpot par tās otro prezidentu, un vairāki kolēģi, arī biedrības prezidents profesors Jans Voleņskis, ir ieradušies Rīgā no Krakovas. Analītisko filozofiju pat mūsdienās joprojām plaši sagroza un nepareizi saprot galvenokārt ne vien tie, kuri vēršas pret vai maz zina par to, bet zināmā mērā arī tie, kuri to pieņem un apgalvo, ka tā esot viņu filozofija. Vēlāk es runāšu par dažiem šiem pārpratumiem. Taču vispirms ir daži pamatjautājumi, uz kuriem nepieciešamas atbildes. Kas ir analītiskā filozofija, kāpēc mums tā jāsvin un kāpēc ir svarīgi palūkoties uz tās divus gadsimtus ilgo vēsturi? Revolūcija filozofijā — bet kurā? Uz pašu pirmo no šiem jautājumiem "Kas ir analītiskā filozofija?" diemžēl, izrādās, ir visgrūtāk atbildēt pat pašiem analītiskajiem filozofiem. Tāpēc es atlikšu atbildi uz to, kamēr nebūšu īsumā minējis dažus gadījumus par filozofijas vēsturi. Tad būs vieglāk saprast, kas tiek domāts ar izteicienu "analītiskā filozofija". Sākšu ar mazu grāmatiņu, kas iznāca 1957.gadā. Tā saucās Revolūcija filozofijā (The Revolution in Philosophy). Tās pamatā bija intervijas BBC radio, un gandrīz visi dalībnieki, kuru vidū bija tā laika slavenākie angļu filozofi, nāca no Oksfordas. Grāmatā ir stāsts par jaunu veidu, kā nodarboties ar filozofiju, kas aizsākās Anglijas Kembridžā ap 1900.gadu kā divu jaunu angļu filozofu — Džordža Edvarda Mūra un Bērtranda Rasela — dumpis pret tolaik dominējušo absolūtā ideālisma filozofiju un tās galveno proponentu, Oksfordas filozofu Frānsisu Herbertu Bradliju. Stāsts turpinās Vīnē divdesmitajos un trīsdesmitajos gados līdz Kembridžas un Oksfordas parastās valodas filozofijai un tur beidzas. Es pieminu šo grāmatu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kaut arī tai it kā vajadzēja būt analītiskās filozofijas vēsturei, tā vēsturiski bija ārkārtīgi neprecīza un sekla. Otrkārt, tajā uzmanība tika veltīta lielākoties Anglijai ar dažām piezīmēm par Vīni un tās slaveno pulciņu, galvenokārt tāpēc, ka tā dalībnieku pozitīvisma filozofija bija ietekmējusi svarīgus filozofus Anglijā. Grāmata rada iespaidu, ka analītiskā filozofija tika izgudrota Kembridžā 1900.gadā, ka tā ir pilnīgi jauna un revolucionāra un galvenokārt angļu pasākums. Grāmata ir satriecoša savā aprobežotībā, nekompetencē un uzpūtībā. Pusgadsimtā pēc šīs grāmatas iznākšanas filozofu kopiena, arī daži Lielbritānijā, ir sākusi daudz labāk saprast tā dēvēto revolūciju, lielā mērā pateicoties arī vairākiem šīs konferences dalībniekiem. Pēdējā pusgadsimtā mēs esam nogājuši garu ceļu, un neapšaubāmi vēl ir garš ceļš ejams. Taču ideja, ka analītiskā filozofija sākās ar Mūru un Raselu, joprojām ir vairākuma viedoklis. Lai paraugāmies uz sākumu rakstā par analītisko filozofiju Interneta filozofijas enciklopēdijā (_Internet Encyclopedia of Philosophy_): (_http://www.iep.utm.edu/a/analytic.htm_): "Analītiskās filozofijas skola ir dominējusi akadēmiskajā filozofijā dažādos reģionos, visizteiktāk Lielbritānijā un ASV, kopš XX gadsimta sākuma. Tā radās ap XX gadsimta sākumu, kad Dž.E.Mūrs un Bērtrands Rasels sarāva saites ar tolaik britu universitātēs dominējušo absolūtā ideālisma skolu." Revolūciju mēģinājumi filozofijā patiesībā nav nekas jauns, un britu filozofi bieži uzskatījuši sevi par revolucionāriem. Es iesaku 1977.gadā publicētu grāmatu, kuru profesionālie filozofi maz pazīst varbūt tāpēc, ka tā iznāca sērijā ar nosaukumu Pētījumi kristīgās domas vēsturē. Tās nosaukums ir Britu filozofu pārliecība: eseja par vēsturisko stāstījumu (The Confidence of British Philosophers: An Essay in Historical Narrative). Tās autors Artūrs Kvins četros piemēros no pēcrenesanses britu filozofijas vēstures parāda, ka katrā gadījumā bija revolūcijas un jauna sākuma sajūta, kas drīz beidzās ar vilšanos. Šīs epizodes ir Ņūtons un Ņūtona sekotāji jautājumā par smaguma spēku XVII gadsimtā, Bentems un utilitārisma piekritēji par lietderīgumu XIX gadsimta mijā, T.G.Grīns un britu ideālisti par vēsturi XIX gadsimta vidū un beigās un Rasels, Vaitheds un Vitgenšteins par t.s. loģiski neizskaidrojamo XX gadsimta sākumā. Es nedomāju, ka briti ir sliktāki par citām nācijām, uzskatot, ka viņi sāk radikāli jaunu filozofiju. Atliek padomāt tikai par Dekartu un Kontu Francijā vai Kantu, Hēgeli, Huserlu un Heidegeru Vācijā. Kopš viduslaikiem filozofi ļoti bieži mēģinājuši no jauna izgudrot savu priekšmetu. Šādu jaunu kustību mūžs ilgst 30 —50 gadu. Tomēr analītiskā filozofija pastāv un gūst panākumus jau simts gadus, ja taisnība ir 1957.gada grāmatai, un daudz ilgāk, ja taisnība ir mums šajā konferencē. Tāpēc neraugoties uz Kvina pēdējā gadījumā minētajiem Kembridžas filozofiem, analītiskā filozofija pati pastāvējusi daudz ilgāk nekā citas viņa revolūcijas, un mums jājautā, kāpēc tā. Nosaukums "analītiskā filozofija" tika izgudrots, to izdarīja, iespējams, Ernests Nāgels 1936.gadā, varbūt agrāk (es nezinu), tāpēc, lai atšķirtu jauno XX gadsimta sākuma filozofiju no vecās, iepriekšējās filozofijas (arī no Herberta Spensera šausmīgās "sintētiskās filozofijas"). Jāteic, ka Lielbritānijā, kur analītiskā filozofija tiek uzņemta kā pati par sevi saprotama, nav parasts runāt par "analītisko filozofiju": tur mēs vienkārši sakām "filozofija". Nosaukums "analītiskā filozofija" liecina, ka filozofijā izšķiroša loma ir kaut kam, ko dēvē par analīzi. Tas, no kā tieši šī analīze sastāv, mainās atkarībā no filozofa, kuru jūs aplūkojat. Dž.E.Mūrs praktizēja konceptuālo analīzi — pētīja filozofijai svarīgas jēdzienu daļas un komponentes, piemēram, labestību, un pretēji ideālismam secināja, ka pasaule un tās daļas eksistē neatkarīgi no mums. Bērtrands Rasels analizēja nevis jēdzienus, bet gan to, ko viņš dēvēja par faktiem, un secināja, ka loģiski visvienkāršākajos faktos, dēvētos par atomfaktiem, atklājas realitātes pamatlīmenis. Viņš dēvēja savu filozofiju par loģisko atomismu jeb analītisko reālismu un atšķirībā no ideālista Bradlija uzsvēra, ka pasaule sastāv no daudziem faktiem, nevis tikai no viena liela fakta. Mūra un Rasela slavenais dumpis pret iepriekšējo filozofiju tādējādi nebija dumpis pret visiem iepriekšējiem filozofijas veidiem, bet gan pret tām ideālisma formām, kuras Lielbritānijā bija tik populāras agrāk, kad viņi tika izglītoti. Viņu uzskatus bija ļoti viegli salīdzināt ar viņu austriešu laikabiedru Franca Brentāno un Aleksiusa Meinonga uzskatiem, kuri ietekmēja viņu pašu uzskatus. Raselam it īpaši vairākus gadus bija ļoti auglīga savstarpējā apmaiņa ar Meinongu. Brentano, Meinongs un citi filozofi, kurus parasti neuzskatīja par analītiskā virziena filozofiem, ap 1900.gadu uzskatu un metožu ziņā bija tik tuvi saviem angļu laikabiedriem, ka nav skaidras šķirtnes, kas attaisnotu viņu nedēvēšanu par "analītiķiem", izņemot vēsturisko tradīciju. Kā nedefinēt analītisko filozofiju Lai mēģinātu izdalīt analītisko filozofiju no citiem filozofijas veidiem, viena acīmredzama ideja ir vispirms definēt analīzes jēdzienu un paraudzīties, kuri filozofijas veidi to izmanto. Doma ir tāda, ka filozofija ir analītiska, ja tā būtiski izmanto analīzi kā savu metodi. Tomēr analīzes jēdzieni ir nevis viens vien, bet gan vairāki. Maikls Bīnijs (kurš ir autors Stenforda Filozofijas enciklopēdijā ievietotajam rakstam Analīzes un analītiskās filozofijas jēdzieni) citur izšķir trīs analīzes jēdzienus. Dekompozicionālā analīze galveno uzmanību veltī veidam, kādā jēdzieni tiek salikti kopā no vienkāršākiem jēdzieniem, un cenšas sadalīt (analizēt) kompleksus jēdzienus to vienkāršākajās sastāvdaļās. Regresīvās analīzes mērķis ir izsekot apgalvojumus (propositions) un pārliecības (beliefs) līdz pamatapgalvojumiem un pārliecībām, no kuriem tie varētu būt secināti. Transformatīvā analīze cenšas ņemt vairāk vai mazāk neskaidrus un juceklīgus ikdienas dzīves apgalvojumus, postulātus un aizstāt tos ar precīzākiem, sakārtotākiem postulātiem. Kaut arī te notiek zināma pārklāšanās, analītiskā virziena filozofi ir izmantojuši katru no šīm metodēm. Dž.E.Mūrs praktizēja dekompozicionālo analīzi; Frēge un Rasels praktizēja regresīvo analīzi, bet Karnaps un Kvains — transformatīvo analīzi. Taču katru metodi ir izmantojuši arī citi filozofi, kurus neuzskata par analītiķiem. XVII gs. racionālisti Dekarts un Leibnics izmantoja dekompozīciju: te būs Dekarta Prāta virzības noteikumu (Rules for the Direction of the Mind) IV un V noteikums: IV NOTEIKUMS. Ir nepieciešama metode, lai pētītu patiesību par lietām. V NOTEIKUMS. Šī metode pilnībā sastāv no akurāta to objektu izkārtojuma, uz kuriem mums jāvērš savs mentālais vērojums, lai atklātu kādu patiesību. Un mums precīzi jāievēro šī metode, ja mēs reducējam kompleksus un neskaidrus apgalvojumus, postulātus soli pa solim līdz vienkāršākiem apgalvojumiem, postulātiem, un tad, atgriežoties atpakaļ, mēģinām pacelties no intuīcijas par visiem vienkāršākajiem līdz zināšanām par visiem pārējiem. Regresīvo analīzi (ko šeit izmanto arī Dekarts) praktizēja ne vien matemātiķi, arī Eiklīds jau kopš seniem laikiem, bet to ieteica arī Leibnics; un transformatīvo analīzi praktizēja Hjūms. Šāda problēma rodas jebkurā mēģinājumā aptvert analītiskās filozofijas jēdzienu, sniedzot analīzes definīciju un apgalvojot, ka filozofija ir analītiska, ja tā izmanto šī veida analīzi. Fakts ir tas, ka daudzas filozofijas un filozofi, sākot no Platona un Aristoteļa, ir izmantojuši kādu metodi, kuru var dēvēt par analīzi. Liela daļa viduslaiku filozofijas izmanto tādu semantisko analīzi, kura vairs nav redzēta līdz XX gadsimtam. Ja analītiskā filozofija ir filozofija, kas izmanto analīzi, tad to izmanto liela daļa filozofijas un visa labā filozofija. No otras puses, ja mums jāsašaurina tas, ko mēs raksturojam kā analīzi, mūsu definīcija izslēgs filozofus, kurus pieņemts uzskatīt par analītiskā virziena filozofiem. Mūsdienu angļu filozofs sers Maikls Dammets definē analītisko filozofiju kā filozofiju, kas analizē domu, analizējot valodu, kādā doma izteikta. Viņš izseko šo filozofiju atpakaļ līdz vācu matemātiķim Gotlobam Frēgem. Dammets pats atzina, ka tas padarīja viņa studentu Garetu Evansu par neanalītiskā virziena filozofu. Taču viens skaidri izteikts filozofs analītiķis, kurš nelietoja šo metodi, ir Bērtrands Rasels. Analītiskās filozofijas definīcija, kura neuzskata Raselu par analītiskā virziena filozofu, ir klaji nepieņemama. Kā norobežot analītisko filozofiju Tātad definīcijas metode neder. Analītiskā filozofija ir pārāk daudzveidīga savās metodēs un attieksmēs, lai glīti iekļautos vienā definīcijā. Definīcija būs vai nu pārāk plaša un aptvers filozofus, kurus parasti neuzskata par analītiķiem, vai arī pārāk šaura un izslēgs filozofus, kurus uzskata par analītiķiem. Norobežošana jeb līnijas novilkšana ap analītisko filozofiju ir kā visu noteiktas klases organismu, teiksim, zīdītāju, norobežošana. Zīdītājiem ir daudz kopīgu īpašību: tie ir lieli, daudzšūnu, siltasiņu (endotermiski) dzīvnieki un tiem ir četrkambaru sirds. Tomēr tie ir arī ļoti atšķirīgi: daži dzemdē dzīvus mazuļus, kā mēs, pīļknābji dēj olas, bet somaiņiem, piemēram, ķenguriem, mazuļi attīstās somā. Daži skrien, tāpat kā mēs, daži lido, piemēram, sikspārņi, un daži peld (vaļi un delfīni). Galarezultātā zīdītājus, un to pašu var teikt par jebkuru taksonu jeb organismu klasifikācijas grupu, apvieno tas, ka tie visi ir cēlušies no kopīga senča, kurš kaut kā radikāli atšķīrās no saviem laikabiedriem. Ja mēs piemērojam šo pašu principu analītiskā virziena filozofu norobežošanai, varam sacīt, ka filozofs ir analītiķis, ja viņš vai viņa izmanto metodes, kuras ietekmējis priekštecis, kurš arī ir analītiskā virziena filozofs. Tas dod iespēju analītiskajai filozofijai mainīties laika gaitā, tas dod iespēju analītiskā virziena filozofiem radikāli atšķirties citam no cita, tāpat kā valis atšķiras no sikspārņa, tas dod iespēju filozofijas virzieniem atšķirties metožu ziņā un tomēr tikt uzskatītiem par analītiskiem un tas dod iespēju uzskatīt par analīzi dažādas lietas. Taču biologiem joprojām ir viena problēma senču un izcelsmes izsekošanā organismu radurakstos: atrast pirmo kopīgo senci. Fosiliju trūkuma dēļ biologi secina par kopīgo izcelsmi, pētot kopīgas raksturīgās pazīmes, kas no jauna parādās vēsturē un bieži vien joprojām ir vērojamas mūsdienu organismos. Tomēr par filozofiem mēs varam droši sacīt — ja ir pirmais filozofs analītiķis vai pirmā filozofu analītiķu grupa, viņi nebūs apslēpti: mēs jau pazīsim viņus un viņu sacerējumus. Viedoklis, ka Mūrs un Rasels ir pirmie filozofi analītiķi vai ka Frēge bija pirmais filozofs analītiķis, ir pievilcīgs tāpēc, ka viņi ir prominenti un viegli pētāmi. Tāpat kā bioloģijā, mēs nosaucam un norobežojam sugu, ģinti vai dzimti, ņemot vienu individuālu organismu, ko sauc par tipu, un pasludinot, ka visi pieder pie tās pašas nosauktās dzimtas (t.i., ir cēlušies no pirmā jaunā kopīgā senča) kā tas, tāpēc filozofijas vēsturē es ierosinu nosaukt taksonu par _Philosophus analyticus_, izvēloties tipisku eksemplāru un pasludinot par analītiķiem visus filozofus, kuri atrodas metodes — izcelsmes attiecībās ar priekšteci, kurš ir pirmais atpazīstamais analītiskā virziena filozofs. Ar šo es pasludinu Bertranu Raselu par tipisko eksemplāru. Kurš ietekmēja pieaugušo Raselu metožu ziņā? Tas, protams, bija viņa skolotājs un vēlākais līdzstrādnieks Vaitheds un itāļu matemātiķis Džuzepe Peāno. Rasels un Vaitheds saka, ka loģikā viņi esot visvairāk parādā Frēgem, par kuru Rasels uzzināja tikai 1901.gadā. Tādēļ pēc šī ģenealoģiskā kritērija Frēge ir filozofs analītiķis neatkarīgi no tā, vai Maiklam Dammetam ir vai nav taisnība, ka Frēge ir pirmais filozofs analītiķis metodes ziņā. Izņemot Dž.E.Mūru, gandrīz visi minētie agrīnie filozofi analītiķi nodarbojās ar matemātikas pamatiem. Tieši te modernā analītiskā filozofija attīstījās, kaldināja savus analītiskos instrumentus un tika likta lietā, lai atrisinātu savas pirmās problēmas — XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma matemātikas un loģikas pretrunas. Spriežot pēc Rasela agrīnā šedevra Matemātikas principi (_The Principles of Mathematics_), viņu papildus ietekmējuši ne vien Frēge un Meinongs, bet arī vācu matemātiķi Rihards Dedekinds un Georgs Kantors. Abus savukārt ietekmēja Bohēmijas matemātiķis, filozofs un teologs Bernards Bolcano, kura pēc nāves publicēto darbu Bezgalības paradoksi (_Paradoxes of the Infinite_ (1851) Rasels pats citē (četras reizes). Paradoksos, kas bija piezīmju krājums no nepabeigtā darba Mācība par lielumiem (GrĻßenlehre, Theory of Magnitude) par matemātikas pamatiem, pie kura Bolcano strādāja pirms nāves 1848.gadā, Bolcano izceļ virkni atšķirīgu sakopojuma jeb, kā viņš to dēvē, _Inbegriff _jēdzienus, īpaši iekļaujot tajā vienu jēdzienu, kurā nav nozīmes elementu kārtībai un tam, kā tie atkārtojas. Bolcano nosauc šādu sakopojumu par Menge jeb kopu, un tas bija viens no galvenajiem jēdzieniem, kas ietekmēja Kantoru, kad viņš izstrādāja moderno kopas jēdzienu, kas kļuvis tik prominents matemātikā pēdējā nepilna pusotra gadsimta laikā. Tātad, ja mēs esam gatavi pieņemt par mūsu tipiskā eksemplāra Rasela senčiem domātājus, kuri strādāja pie matemātikas pamatu filozofiskajiem un teorētiskajiem aspektiem, mums jāpieskaita pie viņiem arī Kantors un Rasels. Bohēmijas ģeniālais erudīts Bernards Bolcano ir tas, kura darbi par matemātiku, tās pamatiem, loģiku, ētiku, politisko toleranci, reliģiju un metafiziku veido darbu kopumu, kura metodēs un doktrīnās ļoti skaidri iezīmējas nepārtraukta analītiskās filozofijas tradīcija, un tieši Bolcano dēļ mēs sakām, ka šī filozofijas tradīcija ir divsimt gadus veca, un piešķiram šai konferencei tās nosaukumu. Bolcano publicēja savu pirmo pamācošo sprediķu krājumu jeb Erbauungsreden 1813.gadā, un pirmais no publicētajiem tika nolasīts 1808.gadā. Jau sen ir ievērots, ka Bolcano uzskati, it īpaši viņa uzsvars uz apgalvojumu (propositions) loģiskās analīzes svarīgo nozīmi, un viņa doktrīna par abstrakto apgalvojumu un ideju eksistenci neatkarīgi no prāta, ko mēs varētu dēvēt par viņa semantisko platonismu, pat detaļās pārsteidzoši līdzinās uzskatiem, pie kādiem daudzus desmitus gadu vēlāk neatkarīgi nonāca Dammeta varonis Frēge. Viņu uzskatu saplūšana, kaut arī nekādā ziņā nav perfekta, ir ievērības cienīga. Kaut arī nebija tā, ka Frēge neko nebūtu zinājis par Bolcano, jo relatīvi vēlu viņa karjeras laikā ģeometrs Alvins Korselts bija informējis viņu par viņu uzskatu līdzību, nekas neliecina, ka Frēge būtu lasījis Bolcano vai pat vispusīgi ietekmējies no viņa. Tāpēc apgalvojumi, ka Bolcano būtu pirmais mūsdienu filozofs analītiķis, balstās ne vien uz ģenealoģisko saikni ar Raselu un citiem skaidri izteiktiem analītiskā virziena filozofiem, kā arī uz objektīvām līdzībām ar Frēgi, neraugoties uz ietekmes trūkumu, bet arī uz to, ka Bolcano apzināti pieņēma metodes, kuras mūsdienās tiek atzītas par analītiskām. Austrijas varas iestāžu politiski motivētā Bolcano vajāšana un viņa uzskatu apspiešana Meterniha antiliberālā režīma laikā panāca to, ka šis, viens no izcilākajiem austriešu filozofiem, bija tas, kura ietekme bija vismazākā no tās, ko viņš bija pelnījis. Ja Bolcano uzskati XIX gadsimtā būtu bijuši plaši pazīstami un izplatīti, esmu pārliecināts, ka tā, ko mēs dēvējam par analītisko filozofiju, būtu zēlusi un plaukusi XIX gadsimta vidū. Taču šādi bija vajadzīgs gadsimts, lai viņa ievērojamais paredzējums nāktu gaismā, kad tādi XX gadsimta loģiķi kā Tarskis un Kvains nejauši no jauna izgudroja jēdzienus, kurus viņš pirmais bija radījis XIX gadsimta divdesmitajos gados. Manā un nedaudzu līdzīgi domājošu cienītāju uztverē Bolcano ir kaut arī nebūt ne visietekmīgākais, taču vienkārši visizcilākais visa XIX gadsimta filozofs, neraugoties uz tādu viņa sāncenšu kā Frēges, Hēgeļa un Nīčes pretējām pretenzijām. Kad biologi nosaka organismu taksonus, viņi to dara, ne vien salīdzinot taksonā ietilpstošos organismus, bet arī pretstatot tos citiem radniecīgiem organismiem, kuri pieder pie tā dēvētās ārgrupas (outgroup), ir cieši saistīti ar to, bet noteikti neietilpst taksonā. Piemēram, lielo pērtiķu ārgrupa, kurā ietilpst cilvēki, ir tā dēvētie Vecās pasaules pērtiķi. Lai uzskatītu Bolcano par analītiskā virziena filozofu ciltstēvu, mums ir vajadzīga ārgrupa, un mums tāda ir: Bolcano vecākie laikabiedri vācu ideālisti Fihte, Šellings un Hēgelis. Bolcano uzskatīja viņu filozofiju ne vien par kļūdainu, bet par katastrofāli sliktu, kam piekrita lielākā daļa filozofu analītiķu, bet ne visi (piemēram, filozofs Džons Makdauels apbrīno Hēgeli). Turpretim Kants ievērojami ietekmēja Bolcano, kaut gan lielākoties negatīvi. Viņš attīstīja pats savus uzskatus loģikā, metafizikā un ētikā, lielā mērā pretstatot tos Kantam. Kanta svarīgo nozīmi analītiskajā filozofijā nevar novērtēt par augstu, taču viņš nav analītiskā virziena filozofs, un gandrīz visi agrīnie filozofi analītiķi apzināti attīstīja savus uzskatus pretēji Kantam. Līdzīgi ir ar vācu kustību, ko dēvē par neokantismu, — kaut arī tai ir kopīgas iezīmes ar analītisko filozofiju, tā jāuzskata par ārgrupu.(Lekcija nolasīta Latvijas Universitātē Rīgā 2008.gada augustā. Nobeigums - nākamajā sestdienā)
Analītiskā filozofija: kādēļ tā ir vislabākā filozofija
Analītisko filozofiju pat mūsdienās joprojām plaši sagroza un nepareizi saprot ne vien tie, kuri vēršas pret, bet arī tie, kuri to pieņem. Analītiskā filozofija mūsu dienās ir dominējošā filozofija angļu valodā runājošajās pasaules daļās (ko mans kolēģis Berijs Smits dēvē par "anglosaksofonu" pasauli), arī Skandināvijā un Polijā, un tās svarīgā nozīme palielinās citviet, piemēram, Vācijā un Francijā.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
PILNAI LAIMEI