Ir labi zināma patiesība, ka aiz katra budžetā iestrādātā lata slēpjas cilvēks. Aiz lata veselībai stāv kāds ārsts, medicīnas māsa vai pacients, aiz lata izglītībai - pedagogs vai skolēns utt. Diemžēl, izstrādājot šo budžetu, atšķirībā no vairākiem citiem gadiem runa ir nevis par to, cik latu katrai no nozarēm piešķirs, bet gan to - cik nogriezīs. Šobrīd jau faktiski ir skaidrs, ka šis budžets būs jāsamazina par 500 miljoniem latu - tieši tik, cik savulaik esam apsolījuši starptautiskajiem aizdevējiem. Turklāt finanšu ministrs Einars Repše (JL) ir skaidri norādījis - nepilni 200 miljoni latu no šīs summas ir jāiegūst, kārtējo reizi mehāniski griežot izdevumus.
Paradoksālākais šajā situācijā ir tas, ka pie izdevumu griešanas ir jāķeras nevis tāpēc, ka mums kaut ko uzspiestu Starptautiskais Valūtas fonds vai Eiropas Komisija, bet gan tāpēc, ka mūsu pašu valdība vairākus mēnešus sevi un sabiedrību ir mānījusi ar uzskatu, ka pilnīgi pietiks, ja tiks panākts budžeta deficīts 8,5% apmērā. Savukārt tagad Dombrovskis un Repše ir apņēmības pilni radīt tā saucamo plānu B, kas nozīmē, ka mūs visus acīmredzot gaida vēl viens pēdējās nakts budžets. Tātad - mēs kādu rītu pamodīsimies un uzzināsim, kam un cik lielā mērā ir noņemta nauda, daudz pat nedomājot par to, kādas tam varētu būt sekas ilgtermiņā.
Šajā kontekstā jāatgādina, ar ko tad ir beigušies iepriekšējie budžeta griezieni... Nu jau vairākus mēnešus tiek atteiktas plānveida operācijas tiem pacientiem, kuri nav gatavi paši segt izdevumus. Vēl vairāk - arī vēršoties pēc pirmās medicīniskās palīdzības valstij piederošā slimnīcā, piemēram, nakts vidū, nav nekādas garantijas, ka pēc «kvalificēta speciālista apskata» uz galda netiks nolikts rēķins aptuveni par pussimtu latu. Runājot par izglītības sfēru, jāatgādina, ka vienas darba slodzes samaksa skolotājam ir vidēji 250 latu, turklāt skolas ir pametuši liela daļa pieredzējušu speciālistu, jo pensijas strādājošajiem pensionāriem ir samazinātas par 70%. Tādējādi valstī ir izveidojusies vienkārši paradoksāla situācija - speciālistiem ar lielu stāžu izdevīgāk ir nestrādāt nekā strādāt. Taču diez vai valsts līmenī tā tiek uzskatīta par problēmu, ņemot vērā, ka bezdarba līmenis mūsu valstī ir lielākais neatkarības atjaunošanas vēsturē.
Šādus piemērus varētu saukt bez sava gala, taču šobrīd galvenais ir tas, kādi brīnumi mūs vēl sagaida. Piemēram, Repše ir ierosinājis iegūt budžetā minētos miljonus, nogriežot naudu ceļu tīrīšanai. Nu tad tā... Jau iepriekšējos gados, kad šim mērķim tika atvēlēti miljoni, uzsniegot sniegam, atsevišķās pašvaldībās radās iespaids, ka tīrīšana notiek stipri vien minimāli. Nepiešķirot tam naudu vispār, valdība var panākt ne tikai budžeta samazināšanu, bet arī iedzīvotāju skaita sarukšanu, kas ļauj domāt, ka, Repšesprāt, cilvēku Latvijā ir pārāk daudz. Redz, netīrot ceļus, satiksmes negadījumu skaits augs ģeometriskā progresijā, bet mediķi, starp citu, ierobežotā finansējuma dēļ var nespēt izbraukāt uz visām avāriju vietām. Un skolas, kas izglītības reformas dēļ daudziem skolas bērniem jau tā kļuvušas grūti sasniedzamas, attālināsies vēl vairāk - ne visai dižā tehniskā stāvoklī esošie autobusi pa netīrītiem ceļiem vienkārši nespēs braukt. Vēl viena pozīcija, uz kā rēķina tiek pieļauta iespēja mazināt izdevumus, ir investīciju projektu apturēšana, kas savukārt nozīmē vēl lielāku ekonomikas atdzišanu, bezdarba pieaugumu un budžeta ienākumu samazinājumu nodokļu veidā.
Rezumējums par notiekošo un vēl gaidāmo nav diez cik iepriecinošs... Pirmkārt, rodas pamatīgs iespaids, ka atbildīgie cilvēki valdībā, parakstot dažādas apņemšanās, nav rūpīgi izlasījuši, kas šajos dokumentos ir rakstīts. Nu gluži kā neapdomīgi kredītņēmēji, kas parakstījuši hipotekāro kredītu līgumus treknajos gados. Taču acīmredzot tieši tāpēc šonedēļ Rīgā ieradīsies eirokomisārs Hoakins Almunija - lai izskaidrotu latviešiem, kas steigā ir ticis parakstīts. Otrkārt, mēs vēl ilgi izjutīsim sekas tam, ka politiķi spītīgi nav vēlējušies veikt nu jau bēdīgi slavenās strukturālās reformas, to vietā priekšroku dodot mehāniskai līdzekļu griešanai, savu politisko interešu realizēšanai un nodokļu sloga palielināšanai brīžos, kad tas būtu jāsamazina.