Kas par lietu? Vai poļi, zviedri, briti, norvēģi un visi pārējie tā tīši un aizskaroši demonstrē savu attieksmi pret Latviju un latviešiem, mūsu brīvību un neatkarīgo valsti? Neviens nav atzinies. Vai ir problēma ar Brīvības pieminekļa apsardzi? Varbūt šeit nav policijas posteņa? Varbūt valsts un pašvaldības policija nav uzdevuma augstumos, varbūt var kaut ko pārmest Rīgas domei vai Iekšlietu ministrijai?
Policija pie Brīvības pieminekļa dežurē diennakti. Tieši tāpēc arī huligāni tūlīt pat tiek saņemti ciet. Un tieši tāpēc mēs tik bieži un regulāri dzirdam šo latviešus pazemojošo informāciju ziņās, kas ņemtas no policijas informācijas presei.
Tikai kāpēc no plašās policijas hronikas, kur ir tik daudz tiešām Latvijas sabiedrībai svarīgas un satraucošas informācijas, izceļ tieši šo ziņu? Kas spiež pašus pazemojošu informāciju katru reizi ievietot nacionālajās ziņās? Informācija par katru šādu huligānisma gadījumu nav jaunums. No šādas ziņas mēs neko negūstam. Tā nesniedz mums nekādu vērtīgu pieredzi, nedz arī iespēju par kaut ko dziļāk padomāt. Diez vai šo informāciju var nosaukt par izklaidējošu vai vienkārši interesantu. Tad kāpēc tā ir tik ļoti svarīga?
Vai tiešām informācija par čurātājiem pie Brīvības pieminekļa apmierina kādu psiholoģisku vajadzību? Vajadzību būt pazemotiem, justies pazemotiem un dzīvot ar pazemojumu.
Kāds vēsturnieks televīzijā, vēderu saķēris, smēja par iespēju trīs gadus nerunāt par okupāciju. Šāda iespēja vien cienījamajam vēsturniekam likās līdz pēdējam absurda. Pasaulē krīze ieiet jaunā bīstamā fāzē, gaidāmi neordināri notikumi, valsts karājas mata galā, cilvēki masveidā brauc prom, izvēloties jau aizvien tālākas valstis. Un šajā situācijā pats absurdākais šķiet nerunāt par vēsturi.
Un kas tad notiks, ja nerunāsim? Kas notiks, ja paši speciāli nekultivēsim vecus un negudrosim jaunus aizvainojumus? Atbrīvosies enerģija kaut kam derīgam.