Ārstu iebiedēšana vai negodīgas komercprakses īstenošana?

Jāpiezīmē, ka saskaņā ar normatīvajiem aktiem minētā inspekcija veic ārstu profesionālās darbības kvalitātes kontroli, bet relatīvi dārgāku medikamentu izmantošana ārstniecības procesā pati par sevi nekādi neliecina par zemu ārsta profesionālās darbības kvalitāti. Līdz ar to nav skaidrs, ar kādu mērķi MK noteikumos Nr.899 paredzēta šāda informācijas apmaiņa starp VOAVA un Veselības inspekciju. Turklāt arī iepriekš bija spēkā daudz tiesību normu, kas pietiekami izsmeļoši reglamentēja informācijas apmaiņu starp dažādām valsts pārvaldes iestādēm.Rodas aizdomas, ka MK noteikumu Nr.899 grozījumu galvenais mērķis ir ārstu iebiedēšana. Proti, izrakstot relatīvi dārgākas zāles, ko gan it kā atļauj normatīvie akti, tomēr vienmēr ārstam jāpatur prātā, ka medicīniskā dokumentācija nekad nav un nevar būt ideāli sakārtota, tāpēc labāk izrakstīt kaut ko lētāku – varbūt, pat riskējot ar pacienta veselību, bet nekaitinot kontrolējošās valsts institūcijas. Arī ārsta darba devējs, ja ārstniecības iestāde vienlaikus nodrošina stacionāra veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, var būt ieinteresēts ambulatorās palīdzības kvalitātes ierobežošanā.Dzirdēts no kolēģiem, ka kādā lielā valstij piederošā ārstniecības iestādē tās administrācija stingri uzraugot VOAVA noteikto kvotu ievērošanu, kas novedot pie pacientu stāvokļa pasliktināšanās; ārsti tiekot iebaidīti ar atlaišanas draudiem un citām iespējamām sankcijām, kas būtiski ietekmē objektīvu lēmumu pieņemšanu profesionālajā darbībā. Tādējādi jāsecina, ka vidējā summa latos, kas tiek iztērēta viena pacienta kompensējamajiem medikamentiem ceturksnī, atsevišķās diagnožu grupās galarezultātā ir neadekvāti zema un nevar būt objektīvs rādītājs, lai raksturotu pacientu faktiskās vajadzības.Lai gan šo faktu negrib atzīt ne VOAVA, ne daudzas citas sistēmā iesaistītās amatpersonas, Lauku psihiatru biedrība ir saņēmusi gan Veselības ministrijas, gan Tiesībsarga biroja sniegtus skaidrojumus, kas pamatojas uz konstatējumiem Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta praksē, ka līgumi, ko VOAVA slēdz ar ārstniecības iestādēm par no valsts budžeta apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu vai kompensējamo zāļu izrakstīšanu, ir publisko tiesību līgumi. Tātad ārsts, nozīmējot pacientam kompensējamos medikamentus, vienlaikus ne tikai nodarbojas ar ārstniecību, bet arī veic administratīvo procesu. Tajā tiek izdots pārvaldes lēmums par to, vai privātpersonai vispār pienākas kompensācija un kura medikamenta iegādi, pamatojoties uz tiesību normām, Zāļu cenu valsts aģentūras lēmumiem un Administratīvā procesa likumā noteiktajiem vispārējiem tiesību principiem, valsts kompensēs. Jāpiezīmē, ka ārstam šie sarežģītie vispārējie tiesību principi jāpiemēro tikai tāpēc, ka VOAVA ir noteikusi kvotas zāļu kompensācijai. Veidojas it kā apburtais loks, jo minētie ierobežojumi paši par sevi ir pretrunā ar vairākiem vispārējiem tiesību principiem. Tai pat laikā Veselības ministrija, acīmredzot, par kvotām nav informēta, jo citā skaidrojumā norāda, ka ārstu uzdevums, veicot šādu administratīvo procesu, ir vienkāršs un saistīts tikai ar skaidri noteiktu tiesību normu piemērošanu attiecībā uz konkrētu pacientu. Ārsts, ja viņš kaut cik pārzina normatīvos aktus, šajā sistēmā jūtas neomulīgi. Vienlaikus pēc labas ticības veikt pacienta veselības aprūpi, ievērot Ārstniecības likuma normas, respektēt ārstu profesionālo asociāciju vadlīnijas, ievērot Administratīvā procesa likumā un MK noteikumos NR.899 noteiktās privātpersonu tiesības, protams, ir iespējams, bet tikai pie nosacījuma, ka ārstniecības iestādei netiek noteiktas kvotas veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai un kompensējamo zāļu izrakstīšanai. Neapšaubāmi, tēriņu limitiem ir jābūt, taču tos valsts, veicot radikālas izmaiņas normatīvajos aktos, varētu noteikt vienīgi attiecībā uz pacientu, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, sociālo statusu, maksātspēju un citus kritērijus.Sociālisma sistēma var pastāvēt tikai tad, ja tajā iegulda ļoti (!) daudz naudas, tāpēc jāmaina valsts filozofija veselības aprūpes jautājumos. Latvijai saistošas starptautiskas tiesību normas, piemēram, Eiropas sociālā harta, nenosaka, ka valstij pašai būtu jāsniedz veselības aprūpes pakalpojumi (izņēmumi varētu būt operatīvais dienests neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanai, specifiski pasākumi infekciju slimību gadījumos, psihiski slimu personu piespiedu ārstēšana u.tml.). Varbūt pietiek dezinformēt sabiedrību un stāstīt, ka Latvijas valsts «pērk» veselības aprūpes pakalpojumus no ārstniecības iestādēm. Patiesībā VOAVA nevis pērk, bet ar publisko tiesību līgumiem deleģē ārstniecības iestādēm veikt kādu normatīvos aktos noteiktu valsts funkciju. Turklāt VOAVA šai situācijā saskaņā ar vairākiem likumiem pati arī atbild par deleģētās funkcijas izpildi, tikai, par laimi, sabiedrība par to nav informēta un vēl masveidīgi nevēršas pret valsti ar prasībām par zaudējuma atlīdzības izmaksu, piemēram, kvotu dēļ saasinājušos veselības traucējumu dēļ. Grūti pateikt, kāpēc valstij šāda sistēma vajadzīga un kāpēc uzņemties liekus pienākumus, saņemot nepārtrauktu iedzīvotāju kritiku, ja starptautiskas vienošanās faktiski paredz valsts pienākumu tikai nodrošināt veselības aprūpes pieejamību un pakalpojumu apmaksu personām, kurām pašām nepietiek tam līdzekļu, tātad valstij vienīgi jānodrošina specifiska sociāla palīdzība noteiktai daļai iedzīvotāju slimības gadījumā.Tā kā lielākās slimnīcas joprojām nav privatizētas, ir pamats domāt, ka valstij varētu būt izdevīgi ar valsts iestādes starpniecību «pirkt» pašai no sevis pakalpojumus. Acīmredzot privatizācija noteiktām aprindām pagaidām nav šķitusi izdevīga, jo pret patētiskajām runām, ka valsts savas slimnīcas nekad nevienam neatdos, mūsdienu apstākļos vajadzētu izturēties skeptiski. Pašvaldību slimnīcas un ambulatorās palīdzības iestādes, privātas poliklīnikas, ārstu prakses, ja tās labi strādā un pilda savu funkciju, pašreizējā veselības aprūpes modelī varētu būt traucēklis valstij piederošajām stacionāra veselības aprūpes iestādēm, kuras, cik dzirdēts, pēdējā laikā nebūt neesot pārpildītas. Pret ambulatori praktizējošiem ārstiem, kuri izmanto modernu farmakoterapiju un kuru pacienti tāpēc daudz retāk spiesti ārstēties stacionārā, attieksme tādējādi nav viennozīmīgi pozitīva. Ir pamats aizdomām, ka valsts kā komercprakses īstenotājs konkrētajā tautsaimniecības nozarē negodprātīgi izmanto savas likumā noteiktās pilnvaras un iestrādā Ministru kabineta noteikumos normas, kas galvenokārt vērstas nevis uz valsts līdzekļu taupīšanu un racionālu izmantošanu, bet konkurentu apkarošanu.* Cēsu VAC psihiatrs